Spēles meistars полностью

—   Nav ne jausmas, — Andris atteica. — Ja jau pat Reinas tante to nezina, vismaz izskatījās, ka nezina.

—   Nu, par to, kas notika šodien, viņa pilnīgi noteikti neko nezi­nāja, — sacīja Kristiāns, piebāzis pilnu muti ar gardo smalkmaizīti.

—   Viņa to nekad nebūtu pieļāvusi, tāpēc arī tas tika turēts no viņas no­slēpumā.

Andris šķita domīgs.

—   Nevar zināt, — viņš sacīja. — Man šķiet, ka Akadēmijā Reinas tantei nemaz nav tik liela teikšana. Visu nosaka direktors… nu, un arī Markuss.

—   Cerams, viņiem pietiks sajēgas neatkārtot to, ko viņi mēģi­nāja šodien, — sacīja Marts. — Beigu beigās izskatījās, ka tas nemaz nenostrādāja.

—   Jā, beigās atklājās tas pats, ko visi jau tāpat zināja, — piekrita Kristiāns. — Vienīgais no mums, kurš spēj imagot, ir Tīna. Tāpēc jau nebija mūs jāved uz Islandi.

—   Nē… — novilka Andris, un bērni gaidīja, ka viņš teiks vēl kaut ko, bet viņš neko vairs neteica un turpināja dzert kakao.

Kad visi bija padzēruši, paēduši un, galvenais, sasildījušies, An­dris ierosināja izmest vēl vienu likumu pa pilsētas centru. Un, kad tas bija darīts, viņi, atkal sasaluši ragā, bija gatavi atgriezties Akadē­mijā.

Kristiāns pamodās, kā viņam pašam šķita, nakts vidū un, neko neredzēdams, jo istabā valdīja pilnīga tumsa, taustījās pēc pulksteņa. Izrādījās, ir jau septiņi no rīta. Tā kā iepriekšējā vakarā bija agri aiz­iets gulēt, Kristiāns jutās pilnīgi izgulējies. Sataustījis naktslampiņas slēdzi, viņš to nospieda un paraudzījās apkārt pēc Spoka.

Suns mierīgi gulēja istabas vidū uz tepiķlša.

Kristiāns brīdi palika guļam, izbaudīdams silto gultu un klusumu visapkārt. Taču klusums kļuva aizdomīgs.

—   Tīna, tu guli? — Kristiāns klusi vaicāja un, paslējies gultā uz elkoņiem, palūkojās uz māsas gultu.

Tīnas tur nebija.

Sega bija izvandīta, it kā Tīna būtu steigā cēlusies augšā. Bija pil­nīgi skaidrs, ka gultā ir gulēts, taču meitenes nebija.

Kristiāns izkāpa no gultas un aizgāja līdz vannas istabai.

Taču arī tur neviena nebija.

—   Hm, — noteica Kristiāns un, iekāpis iešļūcenēs, izgāja gaitenī. Spoks pamodināts smilkstēja un lēkāja zēnam apkārt. Kristiāns aiz­gāja līdz Lindas istabas durvīm un pieklauvēja. Aiz durvīm valdīja klusums, un Kristiāns pieklauvēja vēlreiz — skaļāk.

Pēc brīža aiz durvīm bija dzirdamas dažas klusinātas skaņas un drīz samiegojusies balss jautāja:

—   Kas tur ir?

—   Es, Kristiāns, — zēns atteica. — Atver, lūdzu, durvis!

Samiegojusies un izbužināta, Linda atvēra durvis un izbrīnīta

vērās zēnā, kurš arī vēl aizvien bija pidžamā.

—   Kas noticis? — viņa vaicāja.

—   Tīna pazudusi, — Kristiāns atteica, bet vēl nebija īsti uztrau­cies. — Domāju, varbūt viņa ir pie tevis.

—   Nav gan. Es gulēju. Varbūt viņa ir ar Reinas tanti? — meitene bilda.

—   Nav ne jausmas. Ieiesim pie pārējiem. — Un viņš devās pie­dauzīt pie Mika un Marta istabas durvīm.

Marts atvēra durvis acumirklī. Izskatījās, ka viņš ir augšā jau labu brīdi.

—   Kas noticis? Kāpēc jūs abi esat pidžamā? — viņš apmulsa.

—   Tīna pazudusi, — sacīja Kristiāns. — Viņa taču nav pie jums, vai ne?

—   Nē, protams, ne, — atteica Marts. — Kā tas ir — pazudusi? Kur pazudusi?

—   Nezinu. Es tikko pamodos, bet viņas istabā nebija. Arī vannas istabā ne. Domāju, varbūt viņa ir pie jums.

—   Dīvaini, — noteica Marts. — Te taču īsti nav, kur iet. Varbūt Lietuvene viņu savākusi?

—   Es arī tā domāju, — piebalsoja Linda.

Kristiānām iešāvās prātā šaušalīga doma.

—   Jēziņ, es ceru, ka tas nav kāds no viņu kārtējiem eksperimen­tiem! — viņš iesaucās. — Ja tā, es prasīšu, lai mūs tūliņ ved mājās! Tas jau vairs nav normāli!

—   Paga, nomierinies, — teica Linda. — Vispirms sameklēsim Rei­nas tanti.

Kristiāns pamāja, un tieši tad atskanēja skrienošu soļu dipoņa.

Visi palūkojās turp — šurp pa gaiteni skrēja Andris. Taču viņu bija grūti pazīt. Kautrīgais, nedaudz lempīgā izskata puisis tagad, piesārtis un izspūrušiem matiem, aulekšiem vien skrēja uz bērnu pusi,

rokā turēdams papīra lapu. Kristiānām vēderā kaut kas sagriezās, un viņu pārņēma nelabas priekšnojautas. Ir noticis kaut kas slikts. Citādi nevarēja būt.

—   Kas noticis ar Tīnu? — Kristiāns izdvesa, tik tikko pazīdams pats savu balsi. Tā skanēja svešādi.

Andris pakratīja papīra lapu, kas viņam bija rokā. Tajā kaut kas bija rakstīts.

—   Mums jābrauc, — viņš beidzot izdvesa. — Žigli ģērbieties, es gaidīšu tepat! Tūlīt!

Bērni pārbijušies blenza uz viņu.

—   Kas noticis? — kļuvusi pavisam bāla, pavaicāja Linda.

—   Tīna, — Andris teica.

Kristiānām sametās nelabi. Viņam sagriezās galva, un viņš pē­dējā brīdī pieķērās pie stenderes, lai noturētos kājās.

—   Viss būs labi, bet mums jābrauc, — Andris izspēra. — Vēstulē teikts, ka mums deviņos jābūt uz vietas!

—   Kādā vēstulē? Kur mums jābūt? Kas noticis ar Tīnu? — vienā elpas vilcienā izdvesa Kristiāns.