Pēc brīža, uzkāpuši vairākus stāvus augšup pa trepēm, viņi iznāca pazīstamajā gaitenī, kas veda uz ēdamzāli. Un drīz Kristians ieraudzīja Tīnu un savus draugus, kas pulcējās atpūtas telpā pa ceļam uz ēdamzāli. Visi, ieskaitot Tīnu, bija sveiki un veseli un, sabāzuši galvas kopā, kaut ko dzīvi apsprieda.
— Stay here, — pasniedzēja sacīja Kristiānām. — Mrs Rain will come soon.
Kristians nosprauslājās vien par šādu Reinas tantes apzīmējumu un pievienojās pārējiem.
— Kā tev gāja? — Marts iesaucās pirmais, un visi pievērsās Kristiānām.
— Nu, tā dīvaini, — Kristiāns atteica un izstāstīja draugiem tikko piedzīvoto.
— Hm, — noteica Linda, kad Kristiāns bija beidzis savu stāstu.
— Izskatās, ka tu vienīgais aptvēri, ka tas viss ir tikai imitācija.
— Imago, — izlaboja Miks.
— Jā, — Linda pamāja. — Mums tik viegli negāja…
Un visi pēc kārtas izstāstīja Kristiānām savus piedzīvojumus dīvainajā istabā.
To Idausoties, Kristiāns neticīgi šūpoja galvu. Un, kad Miks stāstīja, kā Linda iegāzusies aizā, Kristiāns šausmīgi sadusmojās.
— Kaut kas neaptverams! — viņš iesaucās. — Es tiešām nesaprotu, kā viņi kaut ko tādu drīkst darīt! Vai tad Lietuvenei te nav nekādas teikšanas?!
— Acīmredzot nav, — konstatēja Linda. — Tas jau bija skaidrs pirmīt, kad viņa nezināja, kas īsti ir ieplānots.
Kristiāns vēl aizvien nespēja noticēt, ka Akadēmijas pasniedzēji ar viņiem ir šādi rotaļājušies.
Atskanēja soļu dipoņa, un gaiteņa galā parādījās Reinas tante. Straujiem soļiem viņa pienāca pie bērniem un atkrita vienā no atzveltnes krēsliem, blenzdama kaut kur tālumā.
— Piedodiet! — viņa beidzot izdvesa. — Piedodiet! Man nebija ne jausmas, ka tas būs tā. — Viņa apklusa un tad piebilda: — Tas, protams, nav nekāds attaisnojums.
Bērni klusēja.
— Spoks gandrīz noslīka, — pārmetoši sacīja Tīna.
Reinas tante apskāva mazo meiteni.
— Lūdzu, piedod! — viņa atkal iesaucās. — Tomēr viņi nekad nebūtu ļāvuši sunītim noslīkt. Tā bija tikai ūdens bļoda.
Kristiāns saviebās un palūkojās uz Martu.
— Nu, un kāda tam visam bija jēga? — gribēja zināt Linda. — Jūs vismaz kaut ko jaunu uzzinājāt?
Reinas tante skumji pašūpoja galvu.
— Baidos, ka vēl ne. Ir, protams, šādi tādi mērījumi, bet līdz galam skaidrs vēl nekas nav.
— Fantastiski! — sašutis iesaucās Kristiāns. — Kas tad notiks nākamreiz? Patiešām grūdīsim cits citu aizā, lai beidzot atklātu, kurš no mums ir īstais imago meistars?!
— Ak kungs, protams, ne! — šausmās iesaucās Reinas tante.
— Es ar Markusu jau runāju, un viņš piekrita, ka šī bija pirmā un pēdējā reize. Ir arī citas metodes.
— Ak tā, — teica Kristiāns. — Un cik ilgi mēs tā ņemsimies?
— Kamēr tiksim skaidrībā, — sacīja Reinas tante. — Ir ļoti, ļoti svarīgi tikt skaidrībā. Jūsu pašu drošības dēļ.
— Nu labi, pieņemsim, ka tas ir svarīgi, — negribīgi piekrita Kristiāns. — Cerams, tas nevilksies nedēļām ilgi.
— Labāk pastāstiet, ko jūs noskaidrojāt tagad? — taujāja Linda.
Arī pārējie šķita visai ieinteresēti.
Reinas tante brīdi klusēja.
— To es jums nedrīkstu atklāt, — viņa beidzot sacīja. — Vismaz pagaidām ne, jo tas var ietekmēt tālāko. Mazliet pacietieties, vēlākais pēc dažām dienām visam būtu jābūt skaidram.
Bērni sāka kurnēt, bet Reinas tante palika pie sava.
— Iesim pusdienās, — viņa beidzot sacīja. — Un pēcpusdiena jums būs brīva — Markuss domā, ka imago aktivitātes labāk veikt no rīta… tā sakot, vairāk enerģijas.
Pēcpusdienā bērni nolēma doties pastaigā pa Reikjavīku.
— Es vairs nevaru izturēt tupēšanu šajos pazemes midzeņos, kur pat pa logu laukā nevar paskatīties, — sūdzējās Linda, un pārējie dedzīgi viņai piekrita.
— Es nevaru šodien ar jums nekur iet, — iebilda Reinas tante, bet tad iejaucās Andris, teikdams, ka viņam tik un tā pēcpusdienā nekas neesot ieplānots un ka viņš ar prieku bērnus pavadīšot.
— Nu labi, tas der, — piekrita Reinas tante. — ledošu jums vēl līdzi mobilo tālruni ar vietējo pieslēgumu — katram gadījumam. Jums gan vajadzētu turēties kopā, drošības nekad nav par daudz.
— Dodiet man to telefonu, — sacīja Linda, — tad tas nekur nepazudīs.
Zēni gan saviebās ar tādu izteikumu, bet Reinas tante tomēr atdeva tālruni Lindai, kas tūliņ to iebāza savā mugursomā.
Diena bija nedaudz apmākusies, un, kā aizvien, pūta brāzmains vējš. Bērni gāja sabozušies un rokas kabatās sabāzuši, bet vienalga jutās laimīgi, beidzot izkļuvuši no VIMS Akadēmijas pazemes telpām.
Vispirms Andris veda viņus nelielā ekskursijā pa pilsētu, un, kad bija galīgi nosaluši, visi samuka sasildīties nelielā kafejnīciņā, kur gardi smaržoja pēc tikko ceptām smalkmaizītēm.
— Fū! — izdvesa Linda, noņemdama kapuci un ar baudu ievilkdama nāsīs smaržīgo gaisu. — Vai Islandē vispār kādreiz ir arī silts?
— Kādreiz ir, — attrauca Andris. — Kaut gan, jāsaka, vējš pūš ari tad.
— Brrr… — nodrebinājās arī Marts. — Lai cik te būtu skaisti, tomēr vēja ir par daudz.
Bērni sasēdās pie galdiņiem, un Andris atnesa visiem svaigās maizītes un karstu kakao.
— Kā tu domā, Andri, ko viņi ir ieplānojuši rītdien? — vaicāja Kristiāns.
