Kad zēns beidzot novērsās no Lindas un atkal pievērsa skatienu laipai, viņš ar šausmām secināja, ka laipa atkal ir sākusi slīdēt. Un jau pēc dažām sekundēm tā iegāzās aizā.
Meitene pazuda bezdibenī kopā ar laipu.
Kaut arī tajā pašā mirklī viss izgaisa un Miks piepeši atradās tukšā, parastā istabā, šausmu aina bija radījusi uz viņu neizdzēšamu iespaidu. Zēns bija šokā saļimis uz grīdas un nespēja neko atbildēt
istabā ienākušajai sievietei. Kaut arī ar prātu viņš acumirklī saprata, ka viss, ko tikko bija redzējis, ir imago tēli, tas šķita daudz reālāks par jebkuru reālāko sapni.
Pagāja pusstunda, līdz zēns atguvās, un šausminošā aina, meitenei pazūdot aizā, beidzot sāka vairāk atgādināt sapni nekā īstenību.
Lindai pat prātā nevarēja ienākt, ka Miks tikko bija redzējis viņu ieveļamies aizā. Kad pienāca viņas kārta, Linda negribīgi devās līdzi savai pasniedzējai — tai pašai, kas bija pavadījusi Martu.
— Kāds stulbums! — Linda purpināja. — Ar ko mēs te nodarbojamies? Nu, neesmu es nekāds imago meistars, kā viņi to nesaprot?!
Tomēr nekas cits neatlika kā sekot sievietei, jo Lindai nebija ne jausmas, kā nokļūt atpakaļ savā istabiņā. Un vienai pašai maldīties pa pazemes gaiteņiem nebija ne mazākās vēlēšanās.
— Ok, we are here, you can go in, — sacīja pasniedzēja, kad viņas bija klāt.
Linda aizdomīgi paraudzījās uz pasniedzēju.
— Alone? — viņa vaicāja.
— Yes. But I will guide you, — pasniedzēja teica un atvēra durvis.
Linda palūkojās iekšā, bet nekā neredzēja. Telpā bija pilnīgi
tumšs.
— Just go inside, it’s ok, — pasniedzēja sacīja, un Linda nedroši paspēra pāris soļu iekšā tumšajā istabā. Durvis aizvērās, un viņa bija palikusi viena. Tajā pašā mirklī tumsa sāka zust, un Linda sagrīļojās — viņa stāvēja uz šauras laipiņas, kas pārmesta pāri aizai. Iekšā aizā gāzās milzīgs ūdenskritums. Viss bija tieši tā, kā Miks tikko bija redzējis.
Linda šausmās nosvīda, un viņas sirds dauzījās tā, ka draudēja teju, teju izlēkt pa muti laukā.
Piepeši kaut kur viņai virs galvas cauri ūdenskrituma dārdoņai atskanēja balss.
Atkal kaut kas noklabēja, likās, it kā zemē nokrīt neliels priekšmets.
Pēkšņi atskanēja kliedziens.
Kristiāns salēcās un juta, ka sirds sākusi dauzīties.
— Tīna! — viņš iekliedzās, pazinis māsas balsi. — Tīna, kur tu esi?
— Kristiān! — atskanēja izbiedēta Tīnas balss. Šķita, it kā meitene stāvētu tukšā telpā, jo viņas balss skanēja no visām pusēm.
Kristiāns paspēra nedrošu soli balss virzienā, bet, tā kā vēl aizvien valdīja absolūta tumsa, atkal apstājās.
— Tīna, kur tu esi? Kas te notiek?
— Es esmu te, tālāk. Kristiān, palīdzi man! — atkal atskanēja žēlabaina balss.
— Tīna, Dieva dēļ, saki, kas noticis! — Kristiāns iesaucās, atkal pasperdams dažus soļus uz priekšu. — Vai tev viss kārtībā?
— Nezinu, — atskanēja nedroša balss. Tad atkal iestājās klusums.
— Tīna, turpini runāt, lai varu tevi atrast! — Kristiāns pavēlēja, sirdij joprojām neprātīgi dauzoties. Nedroši taustīdamies uz visām pusēm, viņš lēnām virzījās uz priekšu cauri tumsai.
Tad atkal atskanēja kliedziens, baisi atbalsodamies no visām sienām.
Kristiāns klupšus krišus metās uz priekšu, bet tad viņam prātā iešāvās kāda doma un viņš apstājās.
“Tā nevar būt īstenība,” Kristiāns domāja. “Lietuvene nekad nepieļautu, ka ar Tīnu notiek kaut kas slikts.”
Atkal valdīja klusums.
“Viņi taču šodien mūs pārbauda,” Kristiāns sprieda. “Viņi grib izprovocēt mūsos imago prasmi. Tas nav pa īstam. Tas nav pa īstam.”
Tā domādams, viņš cieši aizmiedza acis, kaut arī tāpat nekas nebija redzams.
“Es esmu parastā istabā VIMS Akadēmijā,” Kristiāns domās sev
teica. “Tūlīt iedegsies gaisma, atvērsies durvis un tur stāvēs pasniedzējs. Tīna ir drošībā, pavisam citur, nevis šeit.”
Caur cieši aizmiegtajiem plakstiņiem pavīdēja tāda kā gaismiņa. Kristians atvēra acis, un viņam šķita, ka tumsa vairs nav tik dziļa. Patiešām, ieskatoties varēja manīt tādas kā sienu aprises.
— Kristian…? — atkal atskanēja Tīnas balss, bet tagad tā skanēja pavisam klusi, it kā no liela attāluma.
“Tīnas šeit nav, Tīnas šeit nav,” Kristians turpināja sev iestāstīt — un pavisam drīz telpa kļuva aizvien gaišāka un gaišāka. Vēl pēc dažiem mirkļiem Kristians saprata, ka stāv pavisam tukšā istabā. Tīnas šeit patiešām nebija.
— Tfu, ka jūs nelabais! — Kristians lādējās. — Baigie jociņi…
Durvis atvērās, un tajās stāvēja pasniedzējs.
Kristians bija noskaņots kareivīgi un jau gribēja pateikt visu, ko domā par VIMS Akadēmiju un tās pasniedzējiem, kad piepeši atcerējās, ka pasniedzējs nerunā latviski. Klusi nolamājies, zēns izgāja pa durvīm un, uz pasniedzēju neskatīdamies, devās prom pa gaiteni.
Pasniedzējs viņu panāca un aicināja, turēties sev tuvumā.
Kristians kaut ko nobubināja, tomēr paklausīja, jo negribēja apmaldīties.
