— Nav tik traki, — atteica Kristiāns. — Tikai baidos, ka mums vajadzēs iet pa tumsu. Vismaz atpakaļ. Tātad būs vajadzīgs lukturis.
— Man ir veseli divi, — bezrūpīgi attrauca Marts. — Tēvs pagājušajā vasarā nopirka pārīti tieši tādu nakts lukturu. Tie spīd pamatīgi, tici man.
— Nu labi. Bet tagad es gribu iet gulēt.
— Skaidrs. Tas nozīmē, ka visi draugi tiek laipni lūgti doties uz savām mājām, — secināja Marts.
— Nu, apmēram tā, — smējās Kristiāns un pavadīja draugu līdz durvīm.
Otrā dienā, tiklīdz stundas beidzās, Kristiāns ar Martu devās uz dzelzceļa staciju.
Izskatījās, ka viņi ir tikpat kā vienīgie braucēji. Perons bija tukšs, ja neskaita sīku vīreli, kas šķietami bezmērķīgi klejoja no viena perona gala uz otru.
— Ko tas tur blandās? — brīnījās Marts, vērojot vīreli. — Kā apmaldījies…
Vīriņš patiešām likās apjucis. Laiku pa laikam viņš bažīgi ielūkojās pulkstenī un tad saspringti pavērās tālumā, kā gribēdams saskatīt vilcienu. Bet vilciens kā nenāca, tā nenāca. Beidzot vīriņš neizturēja un palēkdamies pieskrēja pie abiem zēniem.
— Piedošanu! — viņš sacīja un nervozi nošņaukājās. — Vai no šejienes var tikt uz Egļkalni?
Kristiāns ar Martu saskatījās.
— Jā, mēs arī turp braucam, — atteica Kristiāns. — Vilcienam būtu jābūt pēc piecām minūtēm.
— Ak tā, — noņurdēja vīriņš. — Ak tad vilcienam būtu jābūt…
Savādais vīriņš likās pārsteigts, ka tas, ar ko viņš grasās braukt
uz Egļkalni, ir vilciens.
— Ak tad vilciens, — viņš atkārtoja. — Pēc piecām minūtēm… Nu labi, lai tā būtu… — Viņš palēkdamies aizmetās prom uz perona tālāko galu.
— Kāds jocīgs cilvēks! — noteica Marts. — Vai ievēroji, kas viņam bija mugurā?
Kristiāns nepaspēja atbildēt, jo tajā brīdī atskanēja vilciena signāls un braucamais bija klāt. Kā izrādījās, zēniem radās vēl viena iespēja nopētīt savādo vīru, jo viņš tusnīdams iekārtojās zēniem pretējā sēdeklī.
— Ceru, ka neiebilstat? — vīrelis pavaicāja, izvilkdams no kabatas kaut ko, kas izskatījās pēc saņurcītas beretes, un tad neiecietīgi iegrūzdams to atpakaļ. — Baidos palaist garām savu pieturu. Un jūs, cik saprotu, braucat turpat, kur es.
Kristiāns ziņkārīgi blenza uz jauno ceļabiedru. Viņš izskatījās patiesi dīvains. Augumā diezgan sīks un kārns, vīriņš kā saldams nepārtraukti tīstījās savā sarkani rūtotajā lietusmētelī. Viņš likās saposies, jo no lietusmēteļa ārā rēgojās balta krekla apkaklīte un melns samta tauriņš. Vīriņa lakādas kurpes spīdēja vien, tāpat kā viņa
deguns. Bet kalsnajā sejā visievērojamākās bija acis — melnas un mirdzošas tās vērās pasaulē un, kā šķita, neko nepalaida garām nepamanītu.
Vīriņš atkal nošņaukājās.
— Kas par laiku, kas par laiku… — viņš sūkstījās. — Tādā laikā vajadzētu sēdēt pie krāsns un dzert karstu upeņu sulu, nevis skraidīt apkārt un ķerstīt visus tos ņurņukus… Kā jums šķiet? — viņš piepeši pievērsās zēniem.
Kristiāns ar Martu, kas visu šo laiku bija diezgan nekautrīgi blenzuši, tagad ņēmās sparīgi māt ar galvu.
— Dažiem labiem liekas, ka tā ir tikai tāda paspēlēšanās, — savādais ceļabiedrs runāja tālāk, — ka var tā pastiepties, sagrābt šo aiz astes, un lieta darīta! Bet nekā! Šitik viegli nav vis! — Tad vīriņš piepeši apvaicājās: — Un kāpēc tad jūs dodaties uz Egļkalni? Arī darīšanās?
— Ēēē… Tā varētu teikt… — Kristiāns minstinājās.
— Vai uz ilgu laiku laiku? — vīrelis nerimās.
— Ak nē, — attrauca Kristiāns. — Tjkai šo vakaru.
— Ak, laimīgie! — skaudīgi iesaucās vīriņš. — Kaut es tā varētu! Bet man, varu derēt, vajadzēs nīkt nedēļām… Šis gadalaiks jau nu arī tam par labu nenāk…
— Kā tā? — pieklājības pēc apvaicājās Marts, kaut nesaprata, par ko īsti ir runa.
— Rudens, vai saproti? Viss iet vaļā, ka izput laukā!
Pēc šā paskaidrojuma viņš pievērsās briļļu spodrināšanai un kādu brīdi lika zēnus mierā.
— Kas par skādi, kas par skādi, — pukojās vīriņš, koši baltā zīda mutautā sparīgi berzēdams briļļu stiklus. — Un pasprucis atkal, nudien… Patiešām, un kāpēc tas atkal jādara man?! — Viņš apsūdzoši pavērās uz Kristiānu, it kā zēns būtu pie visa vainīgs. Pēc šā skatiena Kristiāns patiesi tāds jutās.
— Izrāva mani no viesībām… Nekādas cieņas, patiesi…
Kristiāns ar Martu brīnījās vien. Zēni labprāt būtu apsprieduši savas šīvakara gaitas, taču dīvainā ceļabiedra klātbūtne viņus mulsināja.
— Pagāns tāds! — izsaucās vīriņš, un Kristiāns satrūkās, domādams, ka izsauciens domāts viņam. Taču acīmredzot vīriņš bija domājis ņurņuku… Pārsviedis kāju pār kāju, viņš pieplaka pie loga un saviebies vērās garām slīdošajos kokos.
Ārā bija sācis smidzināt, un mežs izskatījās slapjš un drūms. Bez tam likās, ka strauji satumst, un Kristiāns ar Martu bažīgi domāja par garo gājienu cauri mežam.
Brauciens ilga nedaudz vairāk par stundu, un atlikušajā posmā vīriņš vairs nerunāja, tikai saspringti blenza ārā pa logu. Kad pienāca laiks izkāpt, viņš strauji pielēca kājās un metās zēniem līdzi uz izeju.
— Nu, labs ir, — viņš noteica, kad viņi bija izkāpuši. — Es zūdu kokos! — Viņš iemetās mežā un patiesi pēc brīža vairs nebija manāms.
