Stravaganza-1 Masku pilsēta полностью

Nu Deivids nezināja, ko lai saka.

Nākamajā reizē Lusjēnu ieraudzīja abi. Ārpusē pie mājas. Dēls neteica ne vārda, bet, pirms pazuda, pasmaidīja un pamāja ar roku.

Mēnešiem un gadiem ritot, vecāki Lusjēnu redzēja ne vienu reizi vien. Ar laiku viņi spēja ar dēlu pat sarunāties

Divi drukni zvejnieki krastmalā kaut ko skaidroja pūlim, bagātīgi žestikulēdami un rādīdami neredzamu lomu. Ļaudis abus uzmundrināja un neskopojās ar vīnu, un zvejnieki kļuva aizvien jautrāki.

un noklausīties viņa stāstījumu. Vecāki visu turēja noslēpumā; tas bija tik dīvaini un satraucoši. Bet nomierinoši.

Ir gan brīnumi, viens vīrs teica. Merlino zivs vēl dzīvo.

Pārticība Merlino salai nodrošināta, papildināja otrs, lai gan vīna apskurbušajai mēlei to pateikt nebija viegli.

Un mums arīdzan, — piebalsoja brālis.

Kas to būtu domājis, brīnījās otrs, turklāt tagad, kad mūsu māsiņa kļuvusi par Hercogieni.

Nu gan man skaidrs, ka muldat, teica viens no skatītājiem pūlī. Merlino zivs atgriežas dzīvē, un mūsu jaunā Hercogiene ir divu piedzērušu zvejnieku māsa!

Bet Andželo un Tomaso nebija samulsināmi. Viņi bija noķēruši merlino savā tīklā un ielaiduši atpakaļ jūrā, kur tai vieta. Abi bija ar mieru gaidīt, kamēr tā nomirst dabiskā nāvē un tad atstāj savus kaulus krastā, kur viņi tos atradīs kaut kad nākotnē. Tā taču bija laba zīme, un viņi, tāpat kā visi lagūnieši, ticēja zīmēm.

*

Piazza Maddalena bija pilna dejotāju. Hercogienes pilī noritēja lielā balle, kur visas svarīgākās personas bija krāšņākajos tērpos un maskās un baudīja smalkākos ēdienus. Bet tas netraucēja parastajiem beleciešiem svinēt laukumā savus svētkus. Un pēdējās trīs dienas tieši tādus ievadīja.

Patlaban visi kā viens bija labākajos tērpos, gatavi dejot augu nakti daudzo spēlētāju, kas pildīja kolonādes ap piazza , mūzikas pavadījumā. Šonakt visi maskās vīri un sievas, veci un jauni, precēti un nesaistīti. Spilgti krāsainu zīdu, satīna un brokāta, mirdzošu cehīnu un dzīvinošu lenšu vidū stampāja melni tērpts stāvs ar knābainu Mēra Ārsta masku.

Tieši šo masku patlaban varēja redzēt steidzamies uz Hercogienes pili, cilvēks bija nokavējis balles sākumu. Maska piestāja, lai apbrīnotu pūļa gaviļu pavadītu jaunieti, kas pa virvi slīdēja lejup no zvanu torņa. Ejot garām ugunskuram divu kolonnu vidū, cilvēks pielika soli. Lai gan viņš zināja, ka lelle ugunī ir no salmiem, tāds skats vēl aizvien uzdzina drebuli. Nu jau vīrs tuvojās Palazzo, kas bija atjaunota iepriekšējā krāšņumā, trūka vienīgi Spoguļzāles, un viņu ielaida pa sudraba kāpņu gala durvīm. Vīrs iegāja plašajā zālē, ar acīm meklēdams draugus, un apstājās pie durvīm, vērdamies pārpildītajā deju zālē. Pirmā pazīstamā persona bija sieviete, kas patlaban pienāca.

Kur tu biji? bezbailīgi tuvodamies šausminošajam ārstam, jautāja staltais stāvs purpura brokātā un sudraba maskā ar melnām spalvām gar malu.

Piedod, sirsniņ, teica Mēra Ārsts. Man bija jāpabeidz eksperiments. Bet nu esmu šeitan un līksmoju. Viņš paķēra no garāmejoša sulaiņa glāzi vīna. Kur mūsu draugi?

Purpura dāma aizveda viņu zāles otrā galā, kur divi vīri tumšzilā samtā un melnās maskās bija aizrāvušies improvizētā cīniņā. Garāka auguma jaunāks sarkanmatis arle-kīna tērpā un baltā grimā abus uzmundrināja.

Fiorentino gūst virsroku! sauca arlekīns, kad sīkākā auguma zilsamtis piespieda otru pie grīdas.

Pieprasu pārspēli, izdvesa smagākais virs, smiedamies zem sava brāļa auguma.

Paskat, viņi pat maskās nemaina tikumus, teica sud-rabmatis melnā samtā un sudraba lapsas maskā, uzsizdams Mēra Ārstam uz pleca.

Sveiks, veco zēn, atsaucās Doktors, draudzīgi atbildēdams ar to pašu. Kur tad jaunie?

Rau, tur, pamāja vīrs melnajā samtā, rādot uz glītu pārīti, kas patlaban grasījās laisties dejā. Tieši tobrīd pie vīra melnajā samtā pienāca dāma zaļā zīda tērpā un zaļā, cehinām rotātā maskā un ar Belecas sievietes pārdrošību pieprasīja deju. Viņš negribīgi piekrita.

Vai jums, Senator, ir skumjš prāts? klusā balsī pavaicāja sieviete, violetajām acīm mirdzot zem maskas.

Silvij! viņš nočukstēja, satverdams viņu ciešāk. Vai nebaidies, ka pazīs?

Karnevālā? viņa izsmējīgi teica. Manuprāt, šeit ir drošāk nekā jebkur. Labās rokas vidējā pirkstā dāmai bija vīrieša sudraba gredzens. Un viņam viņas. Vismaz to viņi savā vēl aizvien slepenajā dzīvē varēja atļauties.

Jaunā Hercogiene bija sudraba taftā, bet maska bija Burleskas vecmāmiņas darinātā sudraba mežģīņu fantāzija. Partneris, slaids jaunietis melnām cirtām pelēkā samta apmetnī un sudraba kaķa maskā, likās kā viņas ēna.

Abi virpuļoja pa zāli, radot ap sevi plašumu, pārējiem atkāpjoties, lai atbrīvotu vietu Hercogienes apjomīgajam, virpuļojošajam tērpam un dejotāju zibošajām kājām.

Vai tik neesi bijis deju kursos! smiedamās un pavisam bez elpas beidzot piestājot, apvaicājās Arianna.

-Jā, elsa Lusjēns. Varu saderēt, tev ne prātā nenāca, ka Doktors Detridžs savā laikā bijis dejas dēmons. Viņš nosprieda, ka šovakar man viņam jādara gods.

Dejot tu dejo labāk nekā airē, zobojās Arianna.