Stravaganza-1 Masku pilsēta полностью

Dod man laiku, attrauca Lusjēns. Man ir ne viens vien skolotājs.

Mēra Ārsts bija aplaudējoša pūļa priekšgalā, kad Hercogiene ar partneri atstāja deju grīdu.

Paņemsim pa saldējumam, ierosināja Arianna. Šajā tērpā ir tik karsti.

Šobrīd viņa Palazzo jutās jau krietni omulīgāk. Kopš brīža, kad viņu sudraba kāpņu galā kronēja un oficiāli iecēla Belecas pilsētas Hercogienes godā, visi bija tik vēlīgi. Nebija nemaz viegli, ja katru mīļu stundiņu apkārt ir kalpotāji, kas nolasa no acīm visu, kas tev vajadzīgs, un nodrošina visu, ko vēlies. Patlaban sulainis ienesa divas stikla glāzes pēc melonēm smaržojoša saldējuma, un, viņiem ejot pie atspirdzinājumu galdiņa, ledus kristāli dzirkstīja gluži kā Merlino salas muzeja dārgumi.

Arianna, graciozi pamājusi partnerim, ieslīdēja galerijā, kas ieskāva Palazzo pagalmu. Lučiano nostājās līdzās un baudīja saldējumu, kas liegi kusa uz mēles un vēsināja kaklu. Viņam salīdzinājumā ar Ariannu jāpierod pie daudz kā vairāk. Pirmajās dienās pēc tā, ko Detridžs bija iedēvējis par pārtulkošanu, Lusjēns bija sastādījis sarakstu gan galvā, gan uz. papīra ar to, ko viņš vairs nekad nepiedzīvos.

It kā sīkumi, bet pēkšņi tas viss šķita tik nozīmīgi. Nekad viņš vairs neies uz futbola maču vai filmu, neēdīs picu un nebaudīs karstu dušu. Nekad neskatīsies TV un negrauzīs popkornu, nedz arī brauks metro vai peldēsies baseinā. Nekad negulēs zem pēļa un nepirks loterijas biļeti vai Game Boys un nekošļās košļeni. Nekad nelidos lidmašīnā un netrauksies ar rolleri, un nevilks džinsus. Nekad neliks skolas eksāmenus, pat neies vēlēt, nedz arī likumīgi iedzers krodziņā. Saraksts kļuva aizvien garāks.

Lusjēns neierakstīja, ka neredzēs draugus vai vecākus, jo prāts vēl aizvien, viņus atceroties, atslēdzās. Taču maz-pamazītēm, piepalīdzot Rodolfo un jaunajiem audžuvecākiem, nāca atklāsme, ka, aizvadot atlikušo dzīvi Belecas pavalstnieka statusā, bija savi plusi. Pats labākais, ka viņam šeit jau ir draugi, labi draugi. Tāpat omulīgas mājas ar Detridžu un tanti Leonoru, kas tagad bija precēts pāris.

Un arī darbs kā Rodolfo māceklim, jāatzīst, bija labāks par jebkuru citu, uz kuru viņš varētu cerēt vecajā dzīvē. Bija spriests par Lusjēna sūtīšanu uz universitāti Padāvijā pēc pāris gadiem. Lusjēns apzinājās, ka ir viens no privileģētākajiem cilvēkiem Belecā, tuvs draugs jaunajai Hercogienei un viņas reģentam. Bet pats labākais, protams, bija tas, ka viņš vispār dzīvoja.

Turklāt viņš bija arī gluži turīgs, viņam piederēja no kanāla izbagarētais sudrabs un atlīdzība no iepriekšējās Hercogienes par viņas izglābšanu sazvērestības laikā. Hercogiene! Lusjēns nešaubījās, ka bija manījis viņu ballē dancojam ar Rodolfo.

Tas bija viņai raksturīgi. Lai gan Silvija ar Zuzannu un Gvido Paroļu, pārdzimušo slepkavu, un saviem uzticamajiem kalpotājiem patlaban dzīvoja Padāvijā, viņa laikpalai-kam tomēr klusiņām atslīdēja līdz Belecai, papilnam izbaudīdama jauniegūto brīvību, klaiņoja pa ielām bez pavadoņiem, uzlasīdama tenkas, kuras varētu noderēt notiekošajā cīņā pret di Kimiči. Un lai tiktos ar Ariannu.

Neparasta ģimene, Lučiano, beigdams ēst saldējumu, prātoja: vecāki nedzīvo kopā ar bērnu, un vīrs dzīvo šķirti no sievas. Taču jāatzīst, ka visi trīs satiek labāk nekā daudzas viņam zināmās ģimenes iepriekšējā pasaulē. Jo ilgāk Arianna pali bija Hercogiene, jo labāk, šķiet, saprata māti.

Un, lai gan no jauniegūtā tēva vēl bija mazliet bail, viņa to cienīja un pilnībā viņam uzticējās.

Brīžos, kad valsts pienākumi kļuva pārlieku smagi, Arianna bēga atpakaļ uz salām. Viņai turp doties nebija ļauts, tāpēc līdzi brauca Lučiano un galma dāma Barbara, bet pa pēdām slīdēja laiva, pilna sargu. Viņi ēda kūkas kopā ar Ariannas vecvecākiem Burleskā un brangas zivju pusdienas Toronē ar Valēriju un Džanfranko, un jaukajiem brāļiem, kas Ariannai bija un palika brāļi.

Dotu nezin ko, lai uzzinātu, ko tu patlaban domā, -Arianna ierunājās.

Ko? Ak jā, maksāšu peniju par tavām domām, tā mēs sakām, atbildēja Lusjēns.

Kas tie tādi mēs? ķircināja Arianna. Tagad tu esi belecietis.

Zinu, atteica Lučiano. Tieši par to es tagad domāju.

Lusjēns pieskārās talismanam, kurš siksniņā karājās

viņam ap kaklu. Balta presēta roze, ielikta sveķos, to viņam bija sameistarojis Rodolfo. Nu jau tā trīskārt palīdzējusi atgriezties bijušajā pasaulē. Taču vecākus satikt izdevās tikai uz īsu mirkli, jo belecietim tagad strava-gēšana bija krietni grūtāka, un vecajā pasaulē varēja uzturēties vien pāris minūtes. Rodolfo solīja, ka drīz būšot vieglāk. Lusjēns nopūtās.

Paklausies! rosināja Arianna.

Zvanu tornim pusnakts klusumā sitot divpadsmito stundu, viņa satvēra Lusjēnu aiz rokas. Pēdējam sitienam nodunot, virs pūļa pacēlās skaļš sauciens un laukumā iedegās milzu ugunskurs: “Klāt, klāt! Kanevāls ir klāt!”

Lučiano? Arianna vaicājoši ierunājās. Vai tev nekas nekaiš?