— Vai, lūdzu! Jūs taču nedodaties projām, vai ne? Vai , jūs atgriezīsities?
— Jā, dārgumiņ, — atteica Karaliene. — Vakarā atgriezīšos.
— Vai, cik labi! Cik brīnišķīgi! — klaigāja Džila. — Un mēs taču drīkstēsim rītvakar nākt uz svētkiem, vai ne? Mēs tā gaidām rītvakaru! Un mums traki gribētos būt klāt. Un, kamēr jūs esat projām, mēs taču drīkstam paskraidīt pa pili un te visu apskatīt, vai ne? Sakiet "jā".
Karaliene patiešām pateica: — Jā, — bet viņas balss gandrīz pagaisa galminieku smieklu brāzmā.
Abi vīriešu cilvēki vēlāk atzina, ka Džila todien bijusi gluži nepārspējama. Kolīdz Karalis un pārējie medību dalībnieki bija devušies ceļā, viņa ņēmās apstaigāt pili un uzdot jautājumus un darīja to tik nevainīgā maza bērna runas manierē, ka nevienam neradās aizdomas, vai viņa nelolo kādu slepenu nodomu. Lai gan Džilas mēle ne mirkli nestāvēja mierā, diez vai pareizi būtu sacīt, ka viņa runā, — to varētu dēvēt par vientiesīgas pļāpiņas ķiķināšanu. Viņa apliecināja savu mīlestību visiem — zirgu puišiem, vārtniekiem, istabenēm, Karalienes freilenēm un gados vecākajiem milžu lordiem, kuriem medību prieki jau bija liegti. Meitene pacieta, ka viņu bučo un paijā vesels lērums milzeņu; daudzas no tām šķita skumstam par viņas likteni un dēvēja to par "nabaga mazo cālīti", lai gan neviena nepaskaidroja, kāpēc. īpaši Džila sadraudzējās ar virēju un atklāja diezgan svarīgo faktu, ka ir kādas trauku mazgātavas durvis, pa kurām izejot ir iespējams nokļūt līdz ārējam mūrim, nešķērsojot pagalmu vai ejot garām lielajai vārtsargu mājai. Virtuvē viņa izlikās par diezgan rijīgu radījumu — ēda visādas paliekas, ar kurām meiteni labprāt uzcienāja virēja un virtuves puikas. Turpretī augšējos stāvos Džila iztaujāja dāmas: kā viņas ģērbšoties lielajos svētkos un cik ilgi viņa, Džila, drīkstēšot palikt nomodā, un vai viņai būšot atļauts dejot ar kādu ļoti, ļoti maziņu milzīti. Un tad (viņa nosvīda pār visu miesu, kad vēlāk to atsauca atmiņā) Džila iepratās muļķīgi noliekt galvu uz vienu pusi, un šo manieri gan parastie pieaugušie, gan milži, gan arī citi mēdza uzskatīt par ļoti pievilcīgu. Viņa mācēja arī valdzinot sapurināt cirtas, pagriezties un sacīt:
—Ai, kā man gribas, lai būtu rītvakars, vai jums ne? Vai jums šķiet, ka laiks līdz tam aizritēs ātri? — Un visas milzenes sacīja, ka viņa esot īsts mazs jaukumiņš, un dažas pielika pie acīm milzīgus nēzdogus, itin kā grasītos raudāt.
— Tajā vecumā viņas ir tik burvīgas, mazas meitenītes, —viena no milzenēm sacīja otrai. — Gandrīz vai pārņem žēlums…
Skrabs un Purvaspīdonis darīja, ko spēja, taču meitenes tādās reizēs savā uzvedībā prot pārspēt zēnus. Puikas savukārt prot iznesties labāk par tīreļa zvalstoņiem.
Otro brokastu laikā notika kaut kas tāds, kas visus trīs rosināja pēc iespējas ātrāk censties tikt projām no Rāmo milžu pils. Viņi lielajā zālē mielojās pie īpaši tiem paredzēta maza galdiņa līdzās kamīnam. Pie lielāka galda apmēram divdesmit jardu attālumā brokastoja pusducis vecu milžu. Viņu sarunas bija tik trokšņainas un noritēja tik augstu gaisā, ka bērni drīz vien vairs nepievērsa tām vairāk uzmanības kā mūslaikos autotaurēm aiz loga vai satiksmes trokšņiem uz ielas. Viņi ēda aukstu briežgaļu, kādu Džila agrāk nekad nebija baudījusi un kas šobrīd viņai tīri labi garšoja.
Pēkšņi Purvaspīdonis pagriezās pret biedriem ar tik nobālušu seju, ka šo bālumu nespēja noslēpt pat viņa ādas parastais pelēcīgais brūnums.
— Neēdiet vairāk nevienu kumosu, — viņš sacīja.
— Kas notiek? — abi bērni čukstot pavaicāja.
— Vai nedzirdējāt, ko viens no milžiem sacīja? "Kāds jauks, maigs briežgaļas kumosiņš!" — "Tad jau tas tēviņš melojis," teica otrs. "Kāpēc?" pirmais noprasīja. "Nu-u," paskaidroja otrs. "Viņi stāstīja, ka tad, kad briedis noķerts, tas lūdzies: "Nenomaitājiet mani, mana gaļa ir sīksta. Jums tā negaršos."" Kādu brīdi Džila neaptvēra visu teiktā nozīmi. Bet, kad ieraudzīja Skraba šausmās ieplestās acis, tad saprata. Zēns sacīja:
— Tātad mēs esam ēduši runājoša brieža gaļu.
Šis atklājums visus neietekmēja gluži vienādi. Džila, kas šajā pasaulē bija jaunienācēja, bēdājās par nabaga briedi un uzskatīja, ka milži, to nogalinot, rīkojušies nejauki. Skrabs, kas šajā pasaulē bija dzīvojis jau iepriekš un vismaz vienu Runājošo dzīvnieku uzskatījis par dārgu draugu, izjuta šausmas, kādas pārņem, uzzinot par slepkavību. Turpretī Purvaspīdoni, kas bija dzimis Nārnijā, pārņēma nelabums un nespēks, kāds varētu pārņemt cilvēku, kad viņš uzzina, ka ēdis bērna gaļu.
—Mēs esam piesaukuši Aslana dusmas, —viņš teica. Tā iemesls ir zīmju neievērošana. Pieļauju, ka uz mums gulstas lāsts. Ja būtu atļauts, tad labākais, ko mēs varētu darīt, būtu paņemt šos nažus un iegriezt pašiem savās sirdīs.
Pamazām Džila sāka skatīties uz dzirdēto no pārējo viedokļa. Katrā ziņā ēst nevienam no trijotnes vairs negribējās. Tāpēc, tiklīdz viņiem likās, ka nekas nedraud, visi klusi izgāja no zāles.
