Nu jau tuvojās laiks, no kura bija atkarīgas viņu cerības izbēgt, un visus trīs pārņēma nemiers. Viņi slaistījās pa gaiteņiem un gaidīja, līdz iemītnieki vairs nerosīsies. Ēdamzālē milži nokvernēja vēl ilgi pēc maltītes. Kāds plikpauris kaut ko stāstīja. Kad stāsts bija galā, ceļinieki mēģināja nosist laiku virtuvē. Tomēr tur vēl atradās krietni daudz milžu — vismaz mazgātavā vēl rosījās kalpotāji, mazgājot un noliekot vietā traukus. Gaidīt, līdz tie pabeigs darbus un cits pēc cita noslaucīs rokas un aizies, sagādāja mokas. Beidzot telpā palika tikai viena veca milzene. Viņa knosījās un knosījās, līdz beidzot ceļinieki šausmās aptvēra, ka lielā veča nemaz negrasās iet projām.
—Nu, dārgumiņi, —viņa sacīja. —Šis darbiņš gandrīz vai būtu galā. Noliksim katlu tur un uzvārīsim tūdaļ kādu gardu tējas tasi. Tagad es varu maķenīt atpūsties. Esiet nu labiņi mazulīši, ielūkojieties trauku mazgātavā un pasakiet, vai dibendurvis ir vaļā.
— Jā, ir gan, — Skrabs paziņoja.
— Tad viss kārtībā. Es allaž atstāju tās vaļā, lai nabaga kaķēniņš var staigāt iekšā un ārā.
Pēc tam viņa apsēdās krēslā un sakrustoja kājas.
— Diez vai drīkstētu kādu brītiņu nosnausties? — milzene prātoja. — Kaut nu tikai par ātru neatvilktos tas stulbais mednieku pulks!
Kad viņa pieminēja, ka grib drusku nosnausties, ceļinieki jau nopriecājās, taču šis prieks noplaka, dzirdot veču pieminam medniekus.
— Kad viņi parasti atgriežas? — vaicāja Džila.
—Nekad nevar zināt, — milzene sūkstījās. — Bet tagad nu gan, mīļie, ejiet un kādu brīdi netrokšņojiet.
Viņi aizgāja uz virtuves otru galu un būtu uz līdzenas vietas iezagušies trauku mazgātavā, ja milzene pēkšņi neizslietos un neatvērtu acis, lai aizdzītu mušu.
—Nemēģiniet mukt, līdz būsim droši, ka viņa padešām aizmigusi, — čukstēja Skrabs. — Citādi viss saies dēlī. — Tā nu viņi apmetās pulciņā virtuvē gaidīdami un vērodami. Doma, ka ik brīdi varētu atgriezties mednieki, šķita drausmīga. Un milzene gulēja nemierīgi — ikreiz, kad viņiem jau šķita, ka tā nu reiz patiešām cieši iemigusi, viņa pakustējās.
"Es nespēšu to izciest," klusībā spriedelēja Džila. Lai kliedētu drūmās domas, viņa sāka lūkoties apkārt. Tieši viņai priekšā atradās tīrs, plats galds un uz tā tīri pīrāgu šķīvji, kā arī atvērta grāmata. Pīrāgu šķīvji, protams, bija milzīgi. Džila nodomāja, ka vienā no tiem varētu gluži ērti atgulties. Viņa uzrāpās uz sola, kas bija nolikts pie galda, lai ieskatītos grāmatā. Tajā viņa izlasīja: "MEŽA PĪLE. Šo ļoti gardo putnu var sagatavot dažādos veidos."
"Tā ir pavārgrāmata," bez lielas intereses nodomāja Džila un palūkojās pār plecu atpakaļ. Milzenes acis bija aizvērtas, taču neizskatījās, ka viņa būtu cieši iemigusi. Džila atkal atgriezās pie grāmatas. Tā bija sastādīta alfabēta kārtībā. Kāda tālāka iedaļa lika gandrīz vai apstāties sirdij. Tur bija rakstīts: "PARASTAIS CILVĒKVEIDA RADĪJUMS. Šis elegantais, mazais divkājis jau izsenis augstu vērtēts kā delikatese. Tas ir Rudens svētku tradicionālais gardums. Pasniedz starp zivju ēdieniem un gurnu gabalu cepeti. Ik cilvēku…"
Tālāk Džila vairs nespēja lasīt. Viņa apsviedās apkārt.
Milzene bija pamodusies un aizraudamās kāsēja. Džila iebikstīja abiem pārējiem un norādīja uz grāmatu. Tie arī uzrāpās uz sola un pārliecās pāri recepšu lappusēm. Skrabs vēl lasīja, kā sagatavot Parastā cilvēkveida radījuma gaļu, kad Purvaspīdonis norādīja uz nākamo nodaļu nedaudz zemāk. Tā skanēja: "TĪREĻA ZVALSTOŅI. Daži augsti speciālisti vispār noraida šo dzīvnieku kā nepiemērotu milžu pavārmākslai to šķiedrainās konsistences jeb vielas daļiņu savstarpējās saistības un dubļu piegaršas dēļ. Piegaršu tomēr var ievērojami mazināt, ja…"
Džila uzmanīgi piebikstīja Purvaspīdonim un Skrabam pie kājām. Visi trīs atskatījās uz milzeni. Viņas mute bija viegli pavērta, un no deguna nāca skaņa, kas šajā brīdī ceļotājiem šķita saldāka par mūziku, — milzene krāca.
Tagad atlika vienīgi zagties uz pirkstgaliem ārā. Viņi neuzdrošinājās iet pārāk ātri un tik tikko uzdrīkstējās elpot. Cauri trauku mazgātavai (milžu trauku mazgātavas riebīgi smird) visi beidzot izkļuva bālajā ziemas pēcpusdienas saules gaismā.
