—Man ir labāk, — sacīja Skrabs, — bet Purvaspīdonis saka, ka viņam sāpot galva. Ei! Pie tava loga ir sēdamais. Ja mēs uzkāptu uz tā, varētu palūkoties ārā. — Un viņi visi tūdaļ to darīja, un, pametusi pa logu pirmo skatienu, Džila iesaucās: — Vai dieniņ, cik drausmīgi!
Spīdēja saule, un lietus bija aizskalojis gandrīz visu sniegu, palikušas vēl tikai dažas svēdras. Zem viņiem, izpletusies līdzīgi kartei, stiepās lēzenā kalna virsotne, pa kuru viņi bija rāpušies vakar pēcpusdienā; ja skatījās no pils puses, nevarēja kļūdīties: tur atradās nekas cits kā lielas pilsētas drupas. Džila tagad redzēja, ka visumā tā bija līdzena vieta, jo pamats joprojām bija nobruģēts, kaut arī bruģis šur tur sabirzis. Vaļņi, kas stiepās krustu šķērsu pār plakankalni, bija milzīgu celtņu paliekas, kuras kādreiz varbūt bijušas milžu pilis un tempļi. Kāds mūra posms, ap piecsimt pēdu augsts, joprojām slējās pret debesīm; Džila to bija uzskatījusi par klinti. Tie, kas atgādināja fabriku dūmeņus, bija milzīgi pīlāri, nodrupuši nevienādā augstumā; daļējie nogruvumi, līdzīgi nocirstiem milzu akmens kokiem, gulēja pie pamatiem. Dzegas, pa kurām viņi pakalna ziemeļu pusē bija rāpušies lejā, — un, bez šaubām, arī otrās dzegas, pa kurām viņi dienvidu pusē bija līduši augšā, — izrādījās atliekas no milzu trepju pakāpieniem. Un — vainagojums visam — lieli, tumši burti bruģa vidū vēstīja: ZEM MANIS.
Visi trīs ceļinieki apjukumā raudzījās cits citā, un, īsi iesvilpies, Skrabs izteica to, kas visiem bija uz mēles:
— Otrā un trešā zīme apmainītas vietām. — Un Džilai vienā mirklī atmiņā atausa sapnis.
— Tā ir mana vaina, — viņa izmisusi sacīja. — Es… es vairs katru vakaru neatkārtoju zīmes. Ja es būtu par tām domājusi, tad spētu saskatīt, ka tā ir pilsēta — pat zem lielās sniega kārtas.
—Ar mani ir vēl ļaunāk, —sacīja Purvaspīdonis. —Es saredzēju vai gandrīz saredzēju. Es domāju, ka tas viss dīvainā kārtā izskatās pēc sagrautas pilsētas.
—Jūs esat vienīgais, kurš nekādi nav vainojams, — teica Skrabs. —Jūs pūlējāties mūs apturēt.
— Taču nepūlējos pietiekami dedzīgi, — teica Purvaspīdonis. — Un man nebija īstas vēlēšanās uzspiest savu gribu. Taču vajadzēja to darīt. It kā es nebūtu varējis paķert jūs abus katru savā padusē!
— Nelaime tā, — Skrabs sacīja, — ka mēs tik traki gribējām nokļūt šai vietā, ka nē par ko citu nelikāmies ne zinis. Vismaz ar mani tā bija. Jau kopš brīža, kad sastapām sievieti ar bruņinieku, kas neizrunāja nevienu vārdu, mēs ne par ko citu nedomājām. Princi Riliānu mēs bijām gandrīz aizmirsuši.
— Kāds tur brīnums, — ieteicās Purvaspīdonis, — tieši tāds taču bija viņas nolūks.
— Es gluži skaidri nesaprotu, — Džila sacīja, — kā mēs neredzējām burtus? Vai tie varbūt tur parādījušies pēc pagājušās nakts? Varbūt tos naktī tur uzbūris viņš, Aslans? Es redzēju tik savādu sapni. — Un viņa visu izstāstīja.
— Ak tu stulbene! — iesaucās Skrabs. — Mēs tak tos redzējām. Mēs iegājām burtos iekšā. Vai nesaproti? Mēs iegājām burtā "E" vārdā "ZEM". Tā bija tā vieta, kur tu iekriti. Mēs gājām pa apakšējo "E" svītru, kas ved uz ziemeļiem, pagriezāmies pa labi pa stāvo līniju, pienācām pie vēl viena pagrieziena pa labi — tā ir vidējā līnija — un tad gājām līdz augšējam kreisās puses stūrim vai, citiem vārdiem sakot, pie burta ziemeļaustrumu stūra, un griezāmies atpakaļ. Kā stulbi plānprātiņi, kādi mēs arī esam. —Viņš nikni iespēra pa sēdekli un turpināja: —Tā ka nav vērts nevienu vainot, Poula. Es zinu, ko tu domāji, jo es domāju to pašu. Tu domāji, cik jauki būtu bijis, ja Aslans iezīmētu norādījumus sagrautās pilsētas akmeņos tikai tad, kad mēs būtu tikuši jau garām. Un tad to varētu uzskatīt par viņa kļūdu, nevis mūsējo. Apmēram tā, vai ne? Nē. Mums vaļsirdīgi jāatzīstas. Mums jāvadās tikai pēc četrām zīmēm, un pirmās trīs mēs esam sajaukuši.
—Tu gribi teikt, ka es esmu to darījusi, — Džila sacīja. — Tā ir pilnīga taisnība. Kopš tu mani te atvedi, es esmu sabojājusi itin visu. Tomēr— man ārkārtīgi žēl un tā tālāk—, bet kas tie norādījumi īsti ir? ZEM MANIS, liekas, patiesībā neizsaka neko jēdzīgu.
— Nekā, izsaka gan, — iebilda Purvaspīdonis. — Tas nozīmē, ka Princis mums jāmeklē zem šīs pilsētas.
— Bet kā tad lai mēs to izdarām? — vaicāja Džila.
— Tas jau ir tas jautājums, — teica Purvaspīdonis, berzēdams lielās, vardes pleznām līdzīgās rokas. — Kā lai tagad to spējam? Nav šaubu: ja mūsu prāti būtu bijuši veltīti uzdevuma izpildei tad, kad mēs bijām pie Sagrautās pilsētas, mums tiktu parādīts, kā rīkoties, — mēs atrastu mazas durvis vai alu, vai tuneli, satiktu kādu, kas mums palīdzētu. Nekad nevar zināt — varbūt tas izrādītos pats Aslans. Vai nu šā, vai citādi — mēs būtu nokļuvuši zem bruģa. Aslana norādījumi allaž iedarbojas: šajā ziņā nav izņēmumu. Bet, kā to izdarīt tagad, tā ir cita lieta.
— Nu, man šķiet, ka mums gluži vienkārši jāiet atpakaļ, — sacīja Džila
