Mežā valdīja tāds klusums, ka nebija grūti noteikt, no kurienes atlido skaņas. Ar katru brīdi tās kļuva skaidrāk sadzirdamas, un Džila, ātrāk nekā varēja gaidīt, iznāca klajā izcirtumā un ieraudzīja kristālskaidru strautu savā tecējumā šķērsojam velēnu turpatviņai degungalā. Tomēr, lai gan ūdens lika meitenei justies desmitkārt izslāpušākai nekā līdz tam, viņa nemetās uz priekšu un nedzēra. Viņa stāvēja ar vaļēju muti, nekustīga, it kā būtu pārvērsta par sālsstabu. Iemesls tam bija visai pamatots: šaipus strautam gulēja lauva.
Tas gulēja, pacēlis galvu un izstiepis abas priekšķepas — gluži līdzīgi lauvām Trafalgaras skvērā. Viņa tūdaļ apzinājās, ka ir to redzējusi, jo dzīvnieka acis brītiņu nolūkojās tieši viņā; tad lauva novērsās sānis — it kā meiteni ļoti labi pazītu un par viņu daudz nedomātu.
"Ja skriešu projām, lauva uz karstām pēdām metīsies man pakaļ," Džila prātoja. "Un, ja iešu uz priekšu, nokļūšu tieši viņa rīklē." Lai nu kā, ja viņa būtu mēģinājusi, tik un tā nespētu pakustēties, bet acis novērst arī nejaudāja. Cik ilgi tas turpinājās, viņa droši vien nespētu pateikt — šķita aizritam stundas. Slāpes kļuva tik briesmīgas, ka viņa gandrīz sajuta, ka būtu ar mieru, lai lauva viņu apēd, ja tikai droši varētu zināt, ka pirms tam varēs iedzert malku ūdens.
— Ja esi izslāpusi, vari dzert.
Tie bija pirmie vārdi, ko viņa dzirdēja, kopš Skrabs tika ar viņu runājis, stāvēdams klintsmalā. Kādu mirkli viņa platām acīm palūkojās uz vienu un uz otru pusi, gudrodama, kas īsti runājis. Tad balss atskanēja vēlreiz: —Ja esi izslāpusi, nāc un dzer, — un, protams, viņa atcerējās, ko Skrabs teicis par tās otras pasaules runājošajiem dzīvniekiem, un aptvēra, ka runātājs ir Lauva. Lai nu kā, šoreiz viņa bija redzējusi kustamies tā lūpas, un balss neskanēja kā cilvēkiem — tā bija dziļāka, dobjāka un skaļāka, un smaga kā zelts. Tā gan negaisināja iepriekš sajustās bailes, bet piešķīra tām citādu raksturu.
— Vai neesi izslāpusi? — vaicāja Lauva.
— Mirstu aiz slāpēm, — atzinās Džila.
— Nu tad dzer, — sacīja Lauva.
— Vai es drīkstētu, vai es varētu, vai jums būtu kas pretī — kamēr es dzeru, paiet tālāk? — meitene vaicāja.
Lauva tikai paskatījās un ļoti zemā balsī ierūcās. Un, blenžot uz viņa nekustīgo, lielo augumu, Džila saprata, ka būtu varējusi lūgt, lai viņas ērtības labad paiet sānis vesels kalns.
Strautiņa brīnišķīgās šalkas darīja meiteni vai traku.
—Vai jūs apsolāt mani ne… Neko nedarīt, ja es pieiešu tuvāk? — vaicāja Džila.
— Es neko nesolu, — atrūca Lauva.
Patlaban Džila jutās tik izslāpusi, ka, pašai pavisam nemanot, viņa bija pienākusi soli tuvāk.
— Vai jūs ēdat meitenes? — viņa pavaicāja.
— Esmu aprijis meitenes un zēnus, sievietes un vīriešus, karaļus un ķeizarus, pilsētas un valstis, — atteica Lauva. Viņš nesacīja to nedz lielīdamies, nedz tā, it kā par to skumtu vai arī dusmotos. Viņš to gluži vienkārši teica.
— Es neuzdrošinos nākt un dzert, — Džila atzinās.
— Tad tu aiz slāpēm nomirsi, — sacīja Lauva.
— Vai dieniņ! — iesaucās Džila, pienākdama vēl soli tuvāk. — Tad laikam man jāiet un jāuzmeklē cits strauts.
— Cita strauta nav, — paskaidroja Lauva.
Džilai nebūt nenāca prātā Lauvas teikto apšaubīt — to nespētu darītneviens, kas būtu redzējis viņa bargo vaigu, — bet pēkšņi viņu pārņēma apņēmība. Tas bija visbriesmīgākais, ko meitene jebkad iedrīkstējusies, taču viņa devās uz priekšu, piegāja pie strauta, noslīga uz ceļgaliem un sāka smelt ūdeni saujā. Tas šķita visvēsākais, visspirdzinošākais ūdens, kādu viņa jebkad baudījusi. Nebija nekādas vajadzības malkot no tā nez cik, jo tas remdēja slāpes uz līdzenas vietas. Pirms nogaršošanas meitene bija nodomājusi, ka padzērusies tūlīt nākamajā mirklī drāzīsies no Lauvas projām. Tagad viņa aptvēra, ka, visu pārdomājot, tā būtu bīstamākā rīcība novisām iespējamām. Viņa piecēlās un palika stāvam. Lūpas pēc dzeršanas viņai joprojām bija miklas.
— Nāc šurp, — teica Lauva. Un viņai nācās paklausīt. Džila atradās gandrīz starp Lauvas priekšķetnām un skatījās tieši viņam acīs. Taču meitene nespēja to ilgi paciest un nolaida plakstus.
— Cilvēkbērns, — sacīja Lauva. — Kur ir zēns?
—Viņš pārkrita pāri klintij, — teica Džila, piebilzdama "ser". Viņa nezināja, kā citādi Lauvu uzrunāt, un šķita nepieklājīgi nesaukt viņu nekādā vārdā.
— Kāpēc tad tā notika, cilvēkbērns?
— Viņš mēģināja saķert mani, lai es nenokristu, ser.
— Kāpēc tu biji tik tuvu kraujas malai, cilvēkbērns?
— Es dižojos, ser.
— Tā ir ļoti laba atbilde, cilvēkbērns. Tā vairs nekad nedari.
Un nu (padaban pirmo reizi Lauvas vaigs mazliet atmaiga) zēns ir drošībā. Es viņu aizpūtu uz Nārniju. Taču tava rīcība jūsu uzdevumu ir padarījusi grūtāku.
— Lūdzu, ser, kādu uzdevumu? — Džila pavaicāja.
— Uzdevumu, kura dēļ es jūs abus aizsaucu no jūsu pasaules šurp, ārā.
Džilu tas ļoti samulsināja. "Viņš jauc mani ar kādu citu," viņa nolēma. Meitene neuzdrošinājās pateikt to Lauvam, kaut gan paredzēja, ka, to nedarot, viss samudžināsies vēl jo vairāk.
— Pasaki, ko tu domā, cilvēkbērns, — teica Lauva.
