Kādu mirkli Džila jutās nobijusies. Pirmkārt, pasaule atradās tik tālu projām zem viņas, ka šķita: tai nav ar viņu nekāda sakara. Otrkārt, lidošana uz Lauvas elpas izrādījās ārkārtīgi ērta. Viņa atklāja, ka var gulēt uz muguras vai uz vēdera un grozīties, kā vien tīk, gluži tāpat kā ūdenī (ja esi patiešām labi iemācījies peldēt). Un, tā kā viņa virzījās tādā pašā ātrumā kā elpa, nebija nekāda vēja, turklāt gaiss šķita jauki silts. Tas nemaz neatgādināja braukšanu ar lidmašīnu, jo nebija ne trokšņu, ne vibrāciju. Ja Džila jebkad būtu atradusies balonā, iespējams, ka šis brauciens to atgādinātu, tikai būtu vēl labāks.
Atskatījusies atpakaļ, viņa pirmo reizi spēja aptvert, cik īsti augsts un liels ir kalns, kuru viņa bija atstājusi. Viņa brīnījās, kāpēc tik liels kalns kā šis nav klāts ar sniegu un ledu. "Bet laikam visas lietas — līdzīgas šai — šajā pasaulē ir citādas," Džila nodomāja. Tad viņa palūkojās uz leju: tomēr viņa atradās tik augstu, ka nespēja saskatīt, vai slīd pāri zemei vai jūrai, nedz arī sajust, ar kādu ātrumu virzās.
— Vai dieniņ! Zīmes! — Džila pēkšņi noteica. — Vajadzēs atkārtot. — Vienu vai vairākus mirkļus viņu pārņēma izbīlis, taču tad viņa secināja, ka var joprojām visu noskaitīt pareizi. — Tātad viss ir kārtībā, — viņa noteica un, apmierināti nopūzdamās, atgūlās gaisā, it kā tas būtu dīvāns.
— Nu varu sev pavēstīt, — Džila pēc dažām stundām secināja, — ka esmu gulējusi. Ko tu neteiksi — gulējusi gaisā! Interesanti zināt, vai kāds pirms manis to ir darījis? Nedomāju vis. Nu gan es runāju muļķības — Skrabs tak laikam ir! Tādā pašā ceļojumā, tikai mazliet pirms manis. Palūkosimies, kā izskatās tur, lejā.
Tas, kas bija redzams lejā, izskatījās pēc ļoti tumši zila līdzenuma. Nekādi kalni nebija saskatāmi, taču zilumam pāri lēni vēlās palieli, balti priekšmeti. "Droši vien tie ir mākoņi," viņa nodomāja. "Bet daudz lielāki par tiem, kādus mēs redzējām no klints. Manuprāt, tie šķiet lielāki tāpēc, ka atrodas tuvāk. Laikam laižos lejā. Kaut nebūtu tās saules!"
Saule, kas, Džilai dodoties ceļojumā, bija atradusies augstu virs galvas, tagad spīdēja acīs. Tas nozīmēja, ka tā grimst lejup, viņai pa priekšu. Skrabam bija pilnīga taisnība, sakot, ka Džila (es nemāku teikt par meitenēm kopumā) daudz neinteresējās par debespusēm kompasā. Citādi viiia būtu zinājusi, ka tad, kad saule sāk spīdēt sejā, viņa dodas gandrīz tieši uz rietumiem.
Platām acīm vērdamās uz zilo klajumu zem sevis, viņa pēkšņi pamanīja, ka vietām tajā redzami mazi punktiņi gaišākā, bālākā krāsā. "Tā ir jūra!" nodomāja Džila. "Manuprāt, tās noteikti ir salas." Tā arī bija. Iespējams, ka viņa būtu izjutusi gluži vai skaudību, ja zinātu, ka daži punktiņi ir salas, kuras Skrabs redzējis no kuģa klāja un pie kurām pat piestājis; taču viņa to nezināja. Pēc tam — vēlāk —viņai izdevās saredzēt, ka zilajā klajumā iezīmējas mazas grumbiņas: "mazas grumbiņas", kas droši vien ir diezgan lieli okeāna viļņi, ja cilvēks atrodas to ielenkumā. Bet nu gan apvārsnī iezīmējās plata, tumša līnija, kas kļuva platāka un tumšāka tik ātri, ka varēja manīt, kā tā aug augumā. Tā bija pirmā zīme par to, ar kādu milzīgu ātrumu viņa ceļo. Un Džila noprata, ka platumā augošā līnija droši vien ir zeme.
Pēkšņi no kreisās puses (jo vējš bija iegriezies dienvidos) ātri tuvojās liels, balts mākonis, šoreiz vienā līmenī ar viņu. Un, pirms Džila paspēja apzināties, kur atrodas, viņa bija iešāvusies tieši tā aukstās, miklās miglas vidū. Viņai aizrāvās elpa, taču meitene atradās drēgnajā autā tikai īsu brītiņu. Viņa, acis mirkšķinādama, izkļuva ārā saulē un juta, ka drēbes saslapušas. (Mugurā viņai bija sporta j aka, džemperis, īsās bikses, zeķes un kurpes ar diezgan biezām zolēm; Anglijā diena bija padevusies diezgan drēgna.) Viņa izkļuva no mākoņa zemāk, nekā tajā ietikusi, un, tiklīdz tas izdevās, pamanīja kaut ko tādu, ko laikam gan būtu varējusi sagaidīt, bet kas viņu pārsteidza un satrieca. Tie bija trokšņi. Līdz tam viņa bija ceļojusi pilnīgā klusumā, bet tagad, pirmo reizi, izdzirda viļņu šalkas un kaiju kliedzienus. Un nu viņa sajuta arī jūras smaržu. Tagad nevarēja kļūdīties par viņas ceļojuma ātrumu. Meitene dzirdēja nošalcam saduramies divus viļņus un redzēja gaisā uzlidojam šļakatas, taču, tiklīdz viņa to bija ievērojusi, kad tās jau bija palikušas simt jardu tālāk aizmugurē. Ātri tuvojās zeme. Tālu tās iekšienē bija redzami kalni; citi, tuvāki kalni, slējās kreisajā pusē. Varēja saskatīt līčus un zemesragus, mežus un laukus, un smilšaina liedaga strēles.
