Pēkšņi zeme pavērās viņai tieši priekšā. Džila taisnā ceļā piekuģoja pie upes grīvas. Nu viņa laidās ļoti zemu, tikai nedaudz pēdu virs ūdens. Viļņa virsotne atsitās tieši pret kājas pirkstgaliem, uzvirmoja gaisā liela putu šalts, samērcēdama viņu gandrīz līdz viduklim. Nu viņa zaudēja ātrumu. Viņu nesa nevis pa upi uz augšu, bet pievirzīja pa kreisi pie tās krasta. Tur bija tik daudz kam jāpievērš uzmanība, ka viņa tik tikko varēja visu paturēt atmiņā: gludo, zaļo mauriņu, kuģa tik spilgtās krāsas, ka tas izskatījās līdzīgs milzīgai dārglietu kaudzei, torņus un cietokšņa robotos mūrus, gaisā plīvojošos karogus, ļaužu pūli, jaukas drānas, bruņas, zeltu, zobenus, mūzikas skaņas. Bet tas viss bija sajaucies vienā vienīgā juceklī. Pirmais, ko Džila apjauta pavisam skaidri, bija tas, ka viņa ir nolaidusies un atrodas koku biežņā, netālu no upes krasta, un tur pāris pēdu attālumā no viņas kvern Skrabs.
Pirmais, kas Džilai ienāca prātā, bija doma — cik viņš izskatās netīrs, nevīžīgs un neizteiksmīgs. Un otrais: "Cik es esmu slapja!"
Skrabs (un ari Džila, ja vien viņa sevi būtu varējusi redzēt) izskatījās diezgan sušķīgi, tāpēc ka viss apkārtesošais lepojās ar greznību. Būs labāk, ja to tūdaļ aprakstīšu.
Pa spraugu kalnos, kurus Džila bija redzējusi iekšzemē, tuvodamās Nārnijai, rieta stari lējās pāri līdzenam mauram. Maura viņā pusē, vēja rādītājiem gaismā margojot, slējās pils ar daudziem torņiem un tornīšiem; tā bija visskaistākā pils, ko Džila jebkad redzējusi. Tuvākajā pusē stiepās balta marmora mols un pie tā pietauvots dižojās kuģis — garš, sarkani zeltīts kuģis ar augstu priekšgalu un augstu pakaļgalu, ar lielu karogu mastā un daudziem maziem karodziņiem, kas māja no klājiem, kā arī virkne vairogu, tik spožu kā sudrabs, gar falšbortu. Uz kuģi veda kāpnes, un to pakājē, gatavs doties augšā uz klāju, stāvēja vecs, vecs vīrs. Mugurā viņam bija grezna purpurkrāsas mantija, kas priekšā bija pašķīrusies, tā ka zem tās varēja saskatīt sudraba bruņukreklu. Galvu apņēma šaura zelta stīpa. Bārda, balta kā vilna, nokārās gandrīz līdz viduklim. Viņš stāvēja, taisni izslējies, ar vienu roku atbalstījies pret grezni ģērbtu kungu, kas šķita jaunāks par viņu; tomēr uzreiz varēja pateikt, ka pats Karalis ir ļoti vecs un nespēcīgs. Izskatījās, ka viņu var aizraut līdzi vismazākā vēja pūsmiņa. Viņa acis asaroja.
Tieši Karaļa priekšā (Karalis bija pagriezies pret saviem pavalstniekiem, lai, pirms kāptu uz kuģa, tos uzrunātu)
bija redzams neliels braucamais krēsls un tam priekšā iejūgts mazs ēzeli tis, augumā tikai nedaudz lielāks par prāvu medību suni. Šajā krēslā sēdēja mazs, resns Rūķītis. Viņš bija tikpat grezni ģērbts kā Karalis, bet aiz sava resnuma, turklāt uzsēdināts uz spilvenu kaudzes, radīja pavisam citu iespaidu: proti, izskatījās pēc maza, bezveidīga drēbju vīstokļa — par spīti daudzajām ādām, zīdam un samtam. Viņš bija tikpat vecs kā Karalis, taču spirgts un vesels, un visai asredzīgs. Cepures nenosegtā galva bija kaila un milzīgi liela — saulrieta gaismā tā spīdēja kā apaļa biljarda bumba.
Tālāk aizmugurē puslokā stāvēja tie, kuros Džila uzreiz saskatīja galminiekus. Uz viņiem bija vērts palūkoties apģērbu un ieroču dēļ vien. Šajā ziņā viņi vairāk atgādināja puķu dobi nekā ko citu. Bet, kas patiešām spieda Džilu ieplest gan acis, gan muti tik plati, cik vien iespējams, bija paši ļaudis. Ja "ļaudis" vispār ir pareizais vārds. Jo tikai viens no katriem pieciem bija cilvēks. Pārējie bija radījumi, kas mūsu pasaulē nekur nav sastopami, — fauni, satīri un kentauri. Džila mācēja viņus nosauktvārdā, jo bija redzējusi to attēlus grāmatās. Arī rūķus. Un bija bars dzīvnieku, kurus viņa tāpat pazina: lāči, āpši, kurmji, leopardi, peles un dažnedažādi putni. Viņi gan atšķīrās no dzīvniekiem, kurus Anglijā sauc šādos vārdos. Daži bija daudz lielāki — piemēram, peles stāvēja uz pakaļkājām un bija vairāk nekā divas pēdas garas. Turklāt, nemaz nerunājot par to, viņi visi izskatījās citādi. Pēc viņu sejas izteiksmes varēja redzēt, ka tie spēj runāt un domāt tikpat labi kā mēs.
"Patiešām!" Džila nodomāja. "Tātad tā, galu galā, ir
taisnība." Taču nākamajā mirklī viņa domās piebilda: "Diez vai viņi ir draudzīgi?" Jo tikko kā bija ievērojusi pūļa malā vienu vai divus milžus un dažus ļaudis, kurus vispār nemaz neprata nosaukt vārdā.
Šai mirklī viņai prātā iešāvās Aslans un viņa zīmes. Pēdējās pusstundas laikā viņa tās bija pavisam aizmirsusi.
— Skrab! — viņa čukstēja, saķerdama zēna roku. — Skrab, mudīgi! Vai tu redzi kādu, ko tu pazīsti?
— Ak tad tu atkal esi uzradusies, ko? — Skrabs norūca diezgan nelaipni (nelaipnībai bija savs iemesls). — Paklau, turi muti, vai saproti? Man gribas dzirdēt.
—Neesi tāds muļķis, —Džilasacīja. —Mēsnedrikstam zaudēt ne mirkli. Vai tu te redzi kādu senu draugu? Jo tev tūlīt jāiet un ar viņu jārunā.
— Ko tu tur murkšķi? — Skrabs noprasīja.
— Nu, Aslans, Lauva, teica, ka tev tas jādara, — gluži izmisusi sacīja Džila. — Es ar viņu tikos.
