Tad viņi palūkojās augšup un drīz vien uz gaismas plankuma fona saskatīja Džilas galvas tumšos apveidus.
— Nu? — visi satraukti noprasīja.
— Tas ir caurums, — atsaucās Džila. —Ja es atrastos mazliet augstāk, tad varētu caur to izkļūt.
— Ko tu pa to redzi? — vaicāja Jūstess.
— Pagaidām neko daudz, — sacīja Džila. — Paklau, Purvaspīdoni, palaidiet vaļā manas kājas, lai es varētu uz jūsu pleciem pakāpties, nevis uz tiem sēdēt. Es varu labi atbalstīties.
Citi dzirdēja meiteni kustamies, un tad pret pelēcīgo plankumu parādījās viņas stāvs līdz pat viduklim.
— Paklausieties, — Džila iesāka, bet pēkšņi iekliedzās un apklusa; kliedziens gan nebija spalgs. Drīzāk izklausījās, it kā viņas mutei būtu kaut kas uzspiests vai tajā kaut kas iebāzts. Pēc tam viņa balsi gan atguva, un likās, ka tā kaut ko sauc, cik skaļi spēdama, tomēr vārdi nebija saprotami. Vienā brīdī sakrita divi atgadījumi: uz mirkli pilnīgi pazuda gaismas plankums, jo kaut kas to aizklāja, un viņi saklausīja reizē tādu kā šļūcoņu, tādu kā cīkstēšanos un tīreļa zvalstoņa izdvestos vārdus: — Aši! Palīdziet! Turiet viņas kājas. Kāds viņu velk. Tur! Nē, šeit. Par vēlu!
Caurums un aukstā gaisma tagad atkal bija skaidri redzami. Džila bija pazudusi.
— Džila! Džila! —viņi satraukti klaigāja, taču atbilde nesekoja.
— Kāpēc jūs, pie velna, neturējāt viņas kājas? —Jūstess pārmeta.
— Nezinu, Skrab, —novaidējās Purvaspīdonis. —Esmu dzimis neveiksminieks, tāpēc nav ko brīnīties. Nolemtais. Nolemts būt par cēloni Poulas nāvei tieši tāpat, kā biju nolemts ēst Runājošo briežu gaļu Hārfengā. Protams, es pats arī neesmu bez vainas.
—Sis ir lielākais kauns un bēda, kas mūs piemeklējusi, — teica Princis. — Mēs esam iedzinuši drosmīgu dāmu ienaidnieka ķetnās un paši patvērušies drošībā.
— Kungs, nemālējiet to bildi pārāk melnu, — sacīja Purvaspīdonis. —Mēs neesam nekādāīpašā drošībā, šķiet, varam vienīgi būt droši par to, ka šajā caurumā nomirsim bada nāvē.
— Diez vai es esmu piedekami mazs augumā, lai izkļūtu cauri tur, kur izkļuva Džila? — Jūstess pavaicāja.
Patiesībā ar Džilu bija noticis tā. Tiklīdz viņa bija izbāzusi galvu ārā pa caurumu, tā aptvēra, ka skatās it kā lejup pa kāda augšstāva logu, nevis pa lūku kaut kur augšup. Viņa bija pavadījusi tik ilgu laiku tumsā, ka acis sākumā nespēja uztvert, ko redz; viņa tikai saprata, ka neskatās uz gaišu, saulainu pasauli, ko tik ļoti bija gribējusi ieraudzīt. Gaiss šķita nežēlīgi auksts, un gaisma bija bāli zila. Dzirdams bija arī diezgan liels troksnis, un gaisā lidoja daudz baltu priekšmetu. Tieši šajā mirklī viņa bija uzsaukusi lejup Purvaspīdonim, lai ļauj nostāties viņam uz pleciem.
Tur uzrāpusies, viņa saskatīja un sadzirdēj a daudz labāk. Trokšņi, ko viņa bija saklausījusi, izrādījās divējādi — vairāku kāju ritmiski piesitieni un četru vijoļu, trīs flautu un bungu atskaņota mūzika. Viņa noskaidroja arī pati savu stāvokli, proti, viņa skatījās ārā pa caurumu uz stāvu nogāzi, kas stiepās lejup un beidzās pēdas četrpadsmit dziļāk ielejā. Viss bija ārkārtīgi balts. Apkārt kustējās cilvēku gūzma. Tad viņa noelsās. Cilvēki bija nelieli, glīti fauni un driādas ar vīteņaugu greznotiem matiem, kas dejojot tām plīvoja aizmugurē. Kādu brītiņu izskatījās, ka viņi kustas bez jebkādas kārtības, tad Džila aptvēra, ka īstenībā viņi visi dejo — dejo ar tik daudziem sarežģītiem soļiem un tūrēm, ka nepieciešams krietns laiks, lai to visu saprastu. Tad līdzīgi pērkondārdam nāca atjauta, ka bālganzilā gaisma ir mēness vizma un ka baltās pārslas, kas klāja zemi, patiesībā ir sniegs. Nu protams! Virs galvas tumšajās, saltajās debesīs margoja zvaigznes. Un garie, melnie priekšmeti aiz dejotājiem bija koki. Viņu pulciņš beidzot ne vien nokļuvis pie Virszemes, bet pie pašas Nārnijas sirds. Džilai šķita, ka viņa aiz sajūsmas varētu zaudēt samaņu; un mūzika, trakā mūzika — tik ļoti salda un tajā pašā laikā mazliet baisma un pilna labas burvestības, tāpat kā Raganas trinkšķināšana —pilna ļaunas burvestības. Tas viss aizkustināja Džilu jo vairāk.
