Džila pameta ašu skatienu uz Jūstesu. Viņa nebija šaubījusies, ka zēnam doma par ieslidināšanos šajā spraugā patiks vēl mazāk nekā viņai, Džilai. Dūša saskrēja papēžos, kad viņa Jūstesa sejā ieraudzīja pavisam citādu izteiksmi. Viņš izskatījās krietni līdzīgāks Princim nekā agrākais Skrabs no Eksperimentālās skolas. Jo viņa atmiņā no jauna atgriezās visas dēkas tolaik, kad viņš bija kuģojis ar karali Kaspianu.
— Jūsu godība, — viņš sacīja. Ja te būtu mans senais draugs pele Rīpičīps, viņš teiktu, ka mēs tagad nedrīkstam ņemt un atteikties izbaudīt piedzīvojumus Bizmā, jo tas liktu krietni apšaubīt mūsu veselo saprātu.
— Tur lejā, — Golgs sacīja, — es varētu jums parādīt īstu zeltu, īstu sudrabu, īstus dimantus.
— Blēņas! —Džila rupji uzbrēca. —It kā mēs nezinātu, ka mēs pat te esam zem pašām dziļākajām raktuvēm.
— Jā, — atteica Golgs. — Esmu dzirdējis par tiem nelielajiem skrāpējumiem zemes garozā, ko jūs, virszemnieki, dēvējat par raktuvēm. Bet tur jūs iegūstat mirušu zeltu, mirušu sudrabu un mirušus dārgakmeņus. Lejā, Bizmā, mums tie ir dzīvi un augoši. Tur es jums saplūkšu rubīnu pušķus, kurus jūs varēsit ēst un izspiest pilnu glāzi ar dimantu sulu. Ja būsit nogaršojuši Bizmas dzīvos, jums kļūs vienaldzīgi jūsu seklo raktuvju aukstie, mirušie dārgumi.
— Mans tēvs aizbrauca uz pasaules galu, — domīgi teica Riliāns. — Būtu lieliski, ja viņa dēls ietiktu pasaules pašās dziļākajās dzīlēs.
—Ja jūsu augstība vēlas redzēt savu tēvu, kamēr tas vēl ir dzīvs (manuprāt, viņam tas darītu lielāku patikšanu par Golga piesolīto), — sacīja Purvaspīdonis, tad būtu laiks doties ceļā uz raktuvēm, kas ved uz Virszemi.
— Un es pa šo caurumu lejā nešļūkšu, lai man saka, ko grib, — Džila piebilda.
— Nu, ja jūsu augstības patiešām nolēmušas atgriezties Virszemē, — teica Golgs, — tad ir kāds ceļaposms, kas ir zemāks par šo. Un var būt, ja plūdi vēl pastiprināsies…
— Ai, iesim, iesim, iesim jel tālāk! — lūdzās Džila.
— Baidos, ka tā būs jādara, — sacīja Princis, smagi nopūzdamies. — Taču es pusi savas sirds esmu atstājis Bizmas zemē.
— Lūdzu! — činkstēja Džila.
— Kur tas ceļš ir? — Purvaspīdonis noprasīja.
— Gar to deg lukturi, — teica Golgs. —Jūsu augstība var saskatīt ceļa sākumu aizas viņā pusē.
— Cik ilgi lampas tur degs? — Purvaspīdonis vaicāja.
Tajā pašā brīdī no Bizmas viszemākajām dzīlēm augšup
uzlidoja čukstoša, svilinoša, itin kā uguns balss (vēlāk viņi brīnīdamies spriedelēja, vai tā varētu būt bijusi salamandras balss).
—Ātri! Ātri! Ātri! Uz klintīm, uz klintīm, uz klintīm! — tā sauca. — Plaisa aizveras. Tā aizveras. Tā aizveras. Ātri!
Ātri! — Un tajā pašā laikā ar apdullinošiem krakšķiem un brīkšķiem klintis sāka kustēties. Kamēr viņi nolūkojās, plaisa jau kļuva šaurāka. No visām pusēm novēlojušies punduri laidās pa to lejup. Viņi negrasījās kavēties, kāpjot lejā pa klintīm. Viņi visā garumā nometās zemē, un vai nu tāpēc, ka no dziļuma sitās augšup karsta gaisa strāva, vai kāda cita iemesla dēļ varēja redzēt, ka viņi lidinās lejup — līdzīgi lapām. Šis lapas atgādinošais lietus kļuva biezāks un biezāks, līdz tumsa gandrīz aprija gan uguns upi, gan dzīvo dārgakmeņu raktuves.
—Ardievu, jūsu godība! Eslaižos! —izsaucās Golgs un ienira plaisā. Bija vēl palikuši tikai nedaudzi, kam vajadzēja
viņam sekot. Plaisa tagad bija tik šaura kā pastkastītes spraudziņa. Pēc brītiņa palika vienīgi spožs, spilgts gaismas pavediens. Tad nogranda tik skaļš troksnis, it kā tūkstoš preču vilcienos sagrūstos tūkstoš buferu pāru, un klinšu puses saslēdzās kopā. Karstais, satraucošais smārds izzuda. Ceļinieki palika Zemzemē, kas tagad izskatījās daudz melnāka nekā iepriekš. Bāli, nespodri, skumīgi lukturi iezīmēja ceļa virzienu.
—Nu, —norūca Purvaspīdonis, —varu derētuz desmit pret vienu, ka esam šeit kavējušies pārāk ilgi, tomēr mēģināt vēl mēs varam. Nebūtu nekāds brīnums, ja šie lukturi nodzistu pēc piecām minūtēm.
Viņi paskubināja zirgus, lai tie sāktu rikšot, un skaistā solī aizklaudzināja pa krēslaino ceļu. Tomēr tas gandrīz tūlīt sāka slīgt lejup pa nogāzi. Viņi būtu varējuši nodomāt, ka Golgs viņus aizsūtījis pa nepareizo ceļu, ja ielejas otrā pusē neredzētu iedegamies un virknējamies augšup lukturus — cik tālu vien skats sniedza. Taču ielejas dziļumā lukturi apspīdēja tekošu ūdeni.
— Steigsimies! — iesaucās Princis. Viņš auļoja lejup pa nogāzi. Ja viņi nokļūtu lejā tikai minūtes piecas vēlāk, stāvoklis varētu izvērsties visai draņķīgs, jo paisuma viļņi plūda iekšā ielejā, it kā tos dzītu dzirnavu rats, un, ja vajadzētu peldēt pāri, zirgi diezin vai to spētu. Tomēr patlaban vēl ūdens bija pēdu vai divas dziļš, un, kaut gan nikni šļakstījās ap zirgu kājām, visi veiksmīgi sasniedza otru krastu.
