Golgs. — Redziet, mēs nezinājām, ka Ragana ir pagalam. Mēs domājām, ka viņa no pils mūs vēro. Mēs mēģinājām aizšmaukt projām, lai viņa mūs neieraudzītu. Un tad, kad iznācāt jūs — četri ar zobeniem un zirgiem —, skaidrs, ka ikviens klusībā nodomāja: "Te tev nu bija!" Jo mēs tak nezinājām ka viņa godības nav Raganas pusē. Un mēs izlēmām cīnīties līdz nāvei un neparko neatmest cerību atgriezties atpakaļ Bizmā.
— Esmu gatavs zvērēt, ka šis ir godīgs punduris, — teica Princis. — Mīļais draugs Purvaspīdoni, ļauj viņam iet. Ja ir runa par mani, labo Golg, tad es, tāpat kā tu un tavi biedri, biju noburts un tikai nesen atjēdzos. Un nu vēl kāds jautājums. Vai tu zini ceļu uz jaunajiem rakumiem, pa kuriem Ragana dzīrās vest armiju pret Virszemi?
— E-ē-ē-ē! —iespiedzās Golgs. —Jā, es šo drausmīgo ceļu pazīstu. Es jums parādīšu, kur tas sākas. Bet es brīdinu — gadījumā, ja jūsu godība lūgs mani iet pa to jums līdzi, nekas nesanāks. Tad jau labāk mirt.
— Kāpēc? —Jūstess noraizējies vaicāja. — Kas tur tik šausmīgs?
—Pārāk tuvu virskārtai, augšpusei,—nodrebinādamies atteica Golgs. —Tas bija pats ļaunākais, ko Ragana mums nodarīja. Bija domāts, ka mūs izvedīs ārā — pasaules augškārtās. Stāsta, ka tur vispār neesot jumta — tikai drausmīgs, liels tukšums, ko dēvējot par debesīm. Un rakšana pavirzījusies tik tālu uz augšu, ka daži lāpstas dūrieni var novest ārpusē. Es neuzdrošinātos rādīties tai vietai pat tuvumā.
— Urā! Runā nu gan tu! — iesaucās Jūstess, un Džila piebilda: — Augšā tak nebūt nav šausmīgi. Mums tur patīk. Mēs tur dzīvojam.
— Es zinu, ka virszemnieki tur dzīvo, — Golgs sacīja. — Bet man likās, tas notiek tāpēc, ka jūs neprotat atrast ceļu lejā uz iekšpusi. Nevar tak būt, ka jums tas patīk — rāpot apkārt kā mušām pasaules virspusē!
— Bet kā būtu, ja tu tūlīt parādītu mums ceļu uz turieni? — apvaicājās Purvaspīdonis.
— Nu, nav ko velti tērēt laiku! —iesaucās Princis. Viss pulciņš sarīkojās ceļam. Princis uzlēca mugurā savam kara zirgam, Purvaspīdonis uzrāpās Džilai aizmugurē, un Golgs devās pa priekšu. Iedams viņš atkal un atkal vēstīja pārējiem punduriem labās ziņas — ka Ragana mirusi un ka četri virszemnieki nav bīstami. Un tie, kas viņu dzirdēja, paziņoja to tālākcitiem, tādējādi īsā laikā visu Zemzemi pieskandināja saucieni un gaviļu klaigas, un simtiem tūkstošiem pundurīšu, lēkādami, griezdamies riteniski, stāvēdami uz galvas, mezdami kukuriņus un raustīdami milzīgas sprāgstošas konfektes, sanāca lielā lokā ap Ogļmelni un Sniegpārslu. Un Princim bija vismaz desmit reižu jāstāsta, kā pats ticis noburts un pēc tam atpestīts.
Tā viņi pienāca pie spraugas malas. Tā bija ap tūkstoš pēdu gara un varbūt kādas divsimt pēdas plata. Ceļinieki nokāpa no zirgiem un ielūkojās dziļumā. Viņiem sejā iesitās stiprs karstuma vilnis, kas jaucās ar tiem gluži nepazīstamu smārdu — tādu viņi saoda pirmoreiz mūžā. Tas bija stiprs, ass, satraucošs smārds, kas izraisīja šķavas. Spraugas jeb aizas dzīles bija tik spožas, ka pirmajā brīdī apžilbināja acis un viņi neko nespēja saredzēt. Palēnām apraduši ar šo gaismu, viņi secināja, ka redz ugunsupi un šis upes krastos tādus kā laukus un birzis, kas liesmo neizturami svelmainā spožumā, kaut ari salīdzinājumā ar upi tomēr ir blāvāki. Zilās, sarkanās, zaļās un baltās krāsas jaucās kopīgā jūklī: apmēram tādu pašu iespaidu panāktu, pusdienas laikā skatoties pa lielisku stikla logu, aiz kura spīdētu tropu saule. Pa nelīdzenajām aizas malām gluži kā melnas mušas ugunīgās gaismas fonā kāpaļāja simtiem Zemzemes ļaužu.
— Jūsu godība, — sacīja Golgs (un, kad četrinieks pagriezās, lai palūkotos uz viņu, visi dažas minūtes šķita tapuši gluži akli, tik ļoti viņiem bija apžilbušas acis). —Jūsu godība, kāpēc lai jūs nedotos lejā uz Bizmu? Jūs tur būtu laimīgāki nekā tajā saltajā, neaizsargātajā zemē, tur augšā. Vismaz nonāciet lejā īsā vizītē.
Džila uzskatīja kā pašu par sevi saprotamu, ka neviens no pārējiem, ne mirkli nevilcinādamies, šādu domu noraidīs. Meitenei par šausmām, viņa izdzirda Princi sakām:
— Draugs Golg, es patiešām esmu jau pa pusei ar mieru doties tev līdzi. Jo tas ir lielisks piedzīvojums, un ļoti var būt, ka neviens mirstīgs cilvēks nekad nav ieskatījies Bizmā un diez vai tāda iespēja varētu jebkad rasties vēlreiz. Un, gadiem ritot, man būs jākavējas atmiņās, ka reiz man bijusi izdevība pamatīgi ieskatīties zemes apakšējās dzīlēs, bet es no tā esmu atteicies. Taču, vai cilvēks var tur dzīvot? Jūs taču arī laikam nepeldaties šajā ugunsupē?
—Nē, nē, jūsu godība. Mēs nebūt ne. Ugunī dzīvo tikai salamandras.
—Kādas tad īsti ir jūsu salamandras? —vaicāja Princis.
— Viņu suga ir grūti nosakāma, jūsu godība, — teica Golgs. — Viņas ir pārāk stipri nokaitētas līdz baltkvēlei, lai uz viņām varētu skatīties. Tomēr visvairāk viņas līdzinās maziem pūķīšiem. Viņas sarunājas ar mums, pašas atrazdamās liesmās. Bet viņas ir ārkārtīgi gudras, un mēles viņām ir ļoti asprātīgas un daiļrunīgas.
