Es netaisos aiziet līdz tādai galējībai, lai apgalvotu, it kā visiem aktieriem būtu noziedzīgas tieksmes. Tiesa, es zinu: kāds svarīgas kancelejas priekšnieks, kas izrāda ārkārtīgu interesi par masku gājieniem kompānijas organizēto ekskursiju laikā un demonstrē tajos izcilu talantu, īstenībā ir neparasts optimists un pilnīgi apmierināts ar savu stāvokli… Nu, bet, ja viņi uzzinātu, ka šī taisnprātīgā ikdienība it nemaz nav drošāka par noziegumu pasauli, vai tad viņi nepiedalītos noziegumā? … Šaubos … Ik dienas uzstādīt modinātāju uz noteiktu laiku, likt izgatavot zīmoggredzenu, pasūtīt vizītkartes, krāt naudu, noņemt apkaklītes mēru, kolekcionēt autogrāfus, apdrošināt dzīvību, reģistrēt nekustamo īpašumu, rakstīt apsveikuma atklātnes, uzlīmēt fotogrāfiju uz personas apliecības… Grūti ticēt, ka pasaulē, kur tu riskē pazust, ja aizmirsīsi izdarīt kaut daļu no minētā, ka šajā pasaulē cilvēki dzīvo un ne reizi nav vēlējušies, pat prātā viņiem nav ienācis kļūt caurspīdīgiem …
Bet tomēr kādu mirkli es, acīm redzot, biju iesnaudies. Droši vien bija sacēlies vējš un aizvirtņa čīkstoņa mani pamodinājusi. Galvas sāpes un nelabā sajūta it kā bija pārgājušas, taču es jutos vēl nelāgi.
Gribēju iet vannā, bet, kā par spīti, ūdens nenāca. Droši vien vājš spiediens, un ūdens nevar pacelties pat līdz otrajam stāvam. Atmetu ar roku un nolēmu doties uz pirti. Pēc neilgas svārstīšanās starp masku un saitēm nolēmu iet maskā. Pietika tikai atcerēties, kādu iespaidu uz apkārtējiem atstāj saites, un es svilu kaunā, turklāt gribējās izmēģināt masku visdažādākajos apstākļos. (Kad es uzlieku masku, man tūlīt atgriežas spēks un pārliecība.) Gramstīdamies pa svārku kabatām, meklējot kabatas grāmatiņu, es pieskāros kaut kam cietam. Tā bija tā pati gaisa pistole un zeltītais jo-jo. Gadījumam, ja sastapšu pārvaldnieka meitiņu, ietinu jo-jo dvielī kopā ar ziepēm un izgāju no mājas.
Diemžēl meitenīti nesastapu. Man nebija nekādas īpašas priekšnojautas, tomēr man negribējās iet uz tuvāko pirti, un es devos uz nākamo ielu, līdz kurai bija viena autobusa pietura. Pirts nesen bija atvērta, apmeklētāju bija maz, ūdens baseinā tīrs. Es iegremdējos ūdenī un, lai reibuma paliekas galīgi pazustu, nolēmu pacietīgi panest karstumu, te ievēroju pretējā stūri cilvēku, kas sēdēja ūdenī, nenovilcis melnu kreklu. Nē, izrādās, tas nav krekls, bet tetovējums. Varbūt tāpēc, ka tā krita gaisma, nezinu, bet izlikās, ka viņš uzvilcis zivs ādu.
Sākumā es centos neskatīties, bet viņš aizvien vairāk piesaistīja manu uzmanību, un drīz es vairs nevarēju atraut no viņa acis. Mani valdzināja nevis zīmējums, pārsteidza pats tetovējuma akts, kuram es nekādi nevarēju atrast paskaidrojumu — tas bija turpat mēles galā kā aizmirsts vārds.
Varbūt tāpēc, ka es izjutu radniecīgas saites ar masku? Patiešām, maskai un tetovējumam ir pārsteidzoša kopība: tie abi ir mākslīgas ādas paveids. Kopējs tiem ir tieksme iznīcināt īsto ādu un aizstāt to ar kaut ko citu. Bet ir, zināms, ari atšķirības. Maska, kā var redzēt arī no hieroglifiem, ir tikai pagaidu seja, bet tetovējums pilnīgi asimilējas, kļūst ādas daļa. Bez tam maska dod alibi, turpretī tetovējums izdala, klaji demonstrē. 5ajā nozīmē tas laikam ir tuvāks nevis maskai, bet apsējiem. Nē, ja runā par uzmanības piesaistīšanu, tad tas nemaz neatpaliek no mana tārpu mudžekļa.
Vienalga, nekādi nevaru saprast, kāpēc cilvēki rīkojas tik aplam un pievērš sev uzmanību. Diez vai šis cilvēks pats spēj atbildēt. Un tieši tāpēc, ka nespēj atbildēt, viņam ir kāda jēga pievērst uzmanību. Kropļiem patīk mīklas, un bieži viņi padara par savu profesiju bezjēdzīgu mīklu minēšanu un cilvēkiem, kuri nevar tās atminēt, izkrāpj naudu. Tetovējumā patiešām slēpts jautājums.
Pierādījums ir tas, ka es pats centos cik spēdams atrast atbildi. Piemēram, es mēģināju no iekšpuses novērot savu situāciju, ja es būtu tetovēts. Un pirmais, ko es sajutu, — citu cilvēku acis, kas ieurbjas manī gluži kā dzeloņi. Es varēju to skaidri iztēloties, tāpēc ka biju jau izbaudījis, kas ir tārpu ņudzeklis. Pēc tam debesis sāk pamazām attālināties… Visapkārt ir spilgts dienvidus, un tikai tajā vietā, kur es stāvu, noslīgst absolūta tumsa … Jā, jā, tetovējums ir katordznieka zīme… Nozieguma zīme, un tāpēc pat gaismas stari vairs mani neskar… Bet
nez kāpēc es it nemaz nejutos vajāts, nesajutu arī sirdsapziņas pārmetumus … Un pilnīgi dabiski… Es taču pats biju iededzinājis savā miesā nozieguma zīmi un pēc savas gribas apbedījis sevi sabiedrības acīs… Tagad neviens vairs mani nenožēlos ….
