Piezīmes uz malām. Teiciens — «sakustējies magnētiskais lauks» ir joti pareizs. Vispār es taču nojautu šī brīža svarīgumu. Ja runa būtu tikai par nojautu, nebūtu ar ko lepoties, nebūtu ko paskaidrot, bet, ja nebūtu pat nojautas, ja es izlaistu šīs rindas — iedomādamies vien par to, es nodrebu, — es būtu nolemts apsmieklam — visa mana rīcība un uzvedība kļūtu par zobgalības objektu, un šīs piezīmes no maskas piezīmēm pārvērstos parastās klauna piezīmēs. Klauns — tas arī nav slikti, bet es tomēr nevēlos kļūt par klaunu, kas neapzinās, kas viņš ir.
Tu droši vien atceries? It kā nekas nebūtu bijis, tādā tonī, it kā man jau būtu apnicis to noskaidrot, es jautāju, kur ir tāda un tāda autobusa gala piestātne. Nezinu, vai tu ievēroji, ka es izvēlējos šo piestātni nevis tāpēc, ka mani mudināja aplama doma nosist laiku, nē, tās bija veikli sarīkotas lamatas.
Vispirms runa bija par vienīgo piestātni uz šīs autobusa Ūnijas, kura atradās pie pašas stacijas un turklāt ļoti neērtā, klusā vietā, kuru retais zināja. Bez tam tā bija stacijai pretējā pusē, un, ja nezināja, ka ir apakšzemes pāreja, vajadzētu iet pa apkārtceļu caur viaduktu. Un vēl, šī pāreja ir neticami sarežģīta, un nav iespējams pāris vārdos paskaidrot, kā ar to vai citu vietu saistītas tās daudzās ieejas un izejas. Nu un beidzot — ja izmanto šo pāreju, tad attālums līdz peronam, no kura tev jābrauc, nemaz nav lielāks, ja iet cauri stacijai. Un tu, protams, zināji šo piestātni.
Es saspringu, gaidīdams atbildi. Kļuvu gluži stīvs aiz bailēm, ka tu uzminēsi manus slepenos nodomus, un, ja man nebūtu maskas, gadījumā, ja tu piedāvātos mani pavadīt, nebiju pārliecināts, vai spēšu iet tev blakus. Šaubos pat, vai man, kā nākas, izdevās slēpt' satraukto elpu. Es gaidīju tādā noskaņojumā, it kā mani būtu ieslēguši trauslā stikla traukā (stikla trauks ir plānāks par papīru, pietiek tikai nošķaudīties — un tas sašķīdīs sīkos gabaliņos). Nevar noliegt, ka es izjutu nepacietību, bet patiesība ir arī tā, ka tu nesteidzies ar atbildi. Kas lika tev svārstīties? Es pieķēros šim faktam, ka tu svārsties. Bija radusies tāda situācija, ka tev nesvārstoties vajadzēja pieņemt tūlītēju lēmumu — vai nu piekrist, vai atteikties. Un, jo ilgāk tu svārstījies, jo asāk bija izjūtams nedabiskums, pieauga aizdomīgums. Ja tu nevēlējies, pietika ar tavu «nezinu», bet tu vēl svārstījies, un tas nozīmēja, ka tu pa pusei esi ar mieru. Un, tā kā tu piekriti — kaut arī pa pusei, — tad tādējādi pazaudēji ieganstu atraidījumam. Lai tev būtu vieglāk izšķirties, varbūt man vajadzēja vēl kaut ko piebilst. Tajā brīdī jauns puisis, rupji grūstīdamies, steidzīgi spraucās mums vidū. Tikai tad mēs pamanījām, ka traucējam ļaužu straumi un mums apkārt jau izveidojies virpulis. Ar pūlēm noturēdamās šajā straumē, tu jautājoši palūkojies uz mani — pārlaidi man skatienu, it kā pavirši šķirstītu kalendāru. Man nepatīk tavs skatiens, es nodomāju, un tikko taisījos vērt muti, lai kaut mazliet paskubinātu tavu apņēmību, kad tu beidzot atbildēji.
Kad es izdzirdu šo atbildi, kaut gan viss ritēja labi un iekšēji mēs jau gandrīz bijām vienojušies, nez kāpēc kļuva skumji, itin kā es būtu nodots. …Ja tas esmu es — viss labi, bet, ja tas ir pilnīgi svešs cilvēks, kas tad? Mazliet pasvārstījusies, tu atbildēji piekrītoši. Un piešķīri tam tadu nozīmi, it kā bez svārstīšanās nevarētu piekrist. Vispār liki noprast, ka eksistē aizliegtā sēta. Un to, ka tu pilnīgi apzinīgi biji ar mieru iet man blakus septiņas astoņas minūtes vairākus simtus metru, es nevarēju neuztvert kā kaut ko lielāku nekā vienkāršu laipnību. Katrā ziņā tā bija daudz vērtīgāka pretdāvana par pogu, ko es biju tev sameklējis. Atklāti runājot, tu apzinīgi izraisīji manī ero- tismu. Un, tā kā izraisīji apzinīgi, tad arī pati…
