Es mazliet aizkavējos — vajadzēja noņemties ar nober- zumiem un apmainīt lipīgo ziedi. Tiesa, pa ceļam es apmetu līkumu, lai speciāli maskai nopirktu visu nepieciešamo: šķiltavas, piezīmju grāmatiņu, kabatas portfeli. Pēc tam devos uz nodomāto vietu — tieši pulksten četros es biju pie autobusa piestātnes. Šeit es gatavojos sagaidīt tavu atgriešanos no lietišķās mākslas lekcijām, kuras tu apmeklēji ceturtdienās. Tuvojās vakara burzmas laiks, šīs dzīvās vietas troksnis aprija visu telpu ar savu pārsātināto blīvumu gluži kā mucā, un es nez kādēļ sajutu apbrīnojamu mieru, it kā ietu pa mežu, kur sāk birt lapas. Acīm redzot, iepriekšējais satricinājums vēl bija palicis, un tas no iekšienes apspieda visas manas piecas sajūtas. Pietika aizvērt acis, kad savērpās virpulī gluži kā moskītu bars neskaitāmas zvaigznes, kas izstaroja spožu gaismu. Droši vien cēlies spiediens. Patiešām, satricinājums bija dziļš. Bet ne jau tas vien bija slikti. Pazemojums, iedarbodamies kā stimulators, pamudināja pārkāpt likumu.
Es nolēmu pagaidīt uz bankas pakāpieniem, kas bija izvirzīti uz priekšu. No paaugstinājuma bija redzams labāk, un tāpēc, ka blakus man stāvēja daudz citu gaidītāju, es nedūros acīs. Nebija ko baidīties, ka tu pamanīsi mani agrāk nekā es tevi. Lekcijas beidzas pulksten četros, un, pat ja tu palaidīsi garām vienu autobusu, vienalga, atbrauksi pēc kādām desmit minūtēm.
Nekad nebiju domājis, ka tavas lekcijas varēs man tā noderēt. Ja man jautātu, es sacītu, ka pats fakts, ka daudzus gadus nepārtraukti var staigāt uz tādām pilnīgi
nevajadzīgām lekcijām, ir lielisks sieviešu eksistences ncpa- stavības pierādījums. Ļoti simboliski, ka tu esi izvēlējusies pogu izgatavošanu un aizrautīgi nodarbojies ar to. Kādu gan milzīgu vairumu pogu, lielu un mazu, tu jau esi izvir- pojusi, izgriezusi, nokrāsojusi, nopulējusi! Tu darināji pogas nevis tāpēc, lai ar to palīdzību kaut ko aizpogātu, — tu bez mitas taisīji praktiskai lietošanai nepieciešamas lietas absolūti nepraktiskā nolūkā. Nē, es negribu tevi apvainot. Es taču patiešām ne reizi tam neesmu pretojies. Ja tu pa īstam esi dedzīgi aizrāvusies — no sirds apsveicu šo nevainīgo nodarbošanos …
…Bet notikumos, kas norisinājās vēlāk, tu biji viena no galvenajām darbības personām, un tāpēc es nesākšu tos klāstīt stundu pēc stundas. Ja kas vajadzīgs, tad tas ir — izgriezt uz āru manu sirdi un izlikt gaismā tur paslēpušos nekaunīgo parazīta seju. Tu atbrauci ar trešo autobusu un pagāji man garām. Es gāju nopakaļ. No mugurpuses tu izskatījies apbrīnojami vingra, apbrīnojami daiļa, un mani pārņēma biklums.
Es panācu tevi pie gaismas signālu aparāta uz pārejas iepretim stacijai. Dažās minūtēs, kas vajadzīgas, lai aizietu līdz stacijai, man vajadzēja jebkuriem līdzekļiem piesaistīt tavu uzmanību. Nav ieteicams iet tieši, nerēķinoties ne ar ko, bet apkārtceļš arī nav piemērots. It kā nupat nejauši būtu atradis, sniedzu tev iepriekš noglabātu ādas pogu, ko tu pati biji darinājusi, un teicu tev jau nodomātus vārdus:
— Vai to nepazaudējāt jūs?
Neslēpdama pārsteigumu, tu, cenzdamās noskaidrot, kāpēc tas noticis, pacēli somiņu, sāki apskatīt dibenu, pārbaudīt slēdzējus un, ar visu savu izskatu rādīdama, ka nevari atrast izskaidrojuma, paļāvīgi uzmeti man ašu skatienu. Ja jau esmu sācis runāt, nevarēja palaist garām izdevību, kurai biju ticējis, un es metos uz priekšu.
— Varbūt no cepures?
— No cepures?
— Roku veiklība — un no cepures var parādīties trusītis.
Bet tu pat nepasmaidīji. Vēl vairāk — ar skatienu kā ķirurga knaiblēm tu cieši aizspiedi man muti. Tas bija pētījošs skatiens, it kā tu būtu iegrimusi domās, droši vien tu pati neapzinājies šo skatienu. Ja tu tā skatīsies uz mani vēl dažas sekundes, tad redzēsi man cauri, — es acumirklī to sapratu un atkāpos. Bet tas nevarēja notikt. Maskas panākumi bija jau apstiprināti visdažādākajās situācijās. Nebija ko baidīties, ka tev radīsies aizdomas, — tu taču nenorausi masku ar spēku kā tas tetovētais, nepieskarsies ar lūpām (temperatūras starpību nevar noslēpt). Turklāt vēl es apzinīgi runāju daudz zemākā balsī nekā parasti, un, pat ja es to nedarītu, lūpeņi bija pilnīgi pārvērtušies, jo uz manām lūpām bija uzliktas vēl arī mākslīgās.
Varbūt es pārmērīgi uztraucos; tu tūlīt novērsi skatienu, un sejā atgriezās parastā izklaidīgā izteiksme. Bet mans erotisms, sadūries ar tavu pētījošo skatienu, saplaka, un, ja tu tā arī būtu aizgājusi, tad varbūt arī es būtu atradis sevī spēku atteikties no sadomātā plāna, saprotot, ka tas ir vislabākais mums abiem. Diena bija skaidra, saulaina, un tavā prieikšā maskas iespējas, tās brīnumspēks izgaisa. Bet arī tu mirkli sāki svārstīties. Un ielas straume, kas vijās mums apkārt gluži kā rijīgs pirmatnējs briesmonis, uzsūca domas, tikko tās bija radušās. Noskaidrot, kāpēc sakustējās magnētiskais lauks, kas bija radies starp mums, pateicoties tam, ka tu mirkli svārstījies, nebija laika, un es izmantoju šo samulsumu un raidīju uz priekšu agrāk sagatavoto vārdu otro ešelonu.
