Tomēr tas turpinājās kādas divdesmit minūtes, bet tad — tu droši vien atceries? — maska, atraisīdamās no sastinguma, izstiepa kāju, un kurpes purngals pieskārās tavai potītei. Tavā sejā pavīdēja tikko manāms saviļņojums. Skatiens sastinga kaut kur telpā. Starp uzacīm iegulās rieviņa, lūpas iedrebējās. Bet tu iecietīgi, mierīgi pieņēmi maskas veltās pūles, kā rīta gaisma pamazām pārņem nakts debesis. Smiekli plēsa masku vai pušu. Nespēdami izlauzties uz āru, smiekli it kā pielādējās ar elektrību un paralizēja masku. Šoreiz tai it kā izdevās sašaut medījumu. Vispār nav ko uztraukties. Koncentrējusi savu uzmanību uz tavām sajūtām, kuras uztvēra ar kurpes purngalu, maska arī iekoda mēlē un nodevās bezvārdu sarunas tvīksmei.
īstenībā bija bīstami vaļsirdīgi tērzēt. Piemēram, mēs apbrīnojami vienprātīgi sākām runāt par dārza kokiem; abiem negaidot izraisījās saruna par sievieti, kurai nav bērnu; alegorijās, tēlainos izteicienos es neviļus sāku lietot ķīmijas terminus — ja būšu tik nepiesardzīgs, radīsies vesels lēvenis pierādījumu, kas var nodot masku. Laikam gan cilvēks sagandē dzīvi pats ar saviem izkārnījumiem biežāk, nekā suns apstājas pie staba.
Bet es saņēmu skaudru triecienu. Nesatraucamais miers, ar kādu tu atļāvi sevi pavedināt, neiekļāvās manā apziņā, bet es ļoti labi iztēlojos, cik maskai tas bija pievilcīgi, — lūk, kas man bija briesmīgs trieciens. Mana kāja, kas pieskārās tavai potītei, taču patiešām bija mana kāja, un es to skaidri apzinājos, bet, ja es visiem spēkiem nekoncentrēšos, tad man radīsies tikai netieši, izplūduši iespaidi, it kā tāli, iztēles radīti notikumi: tiklīdz atdalījās seja, atdalījās arī miesa. Es nojautu to, bet pietika sadurties ar šādu faktu — un man iekšās viss sagriezās aiz sāpēm. Ja tā notiek ar mani potītes dēļ, vai spēšu saglabāt pašsavaldīšanos, kad sapratīšu, ka viss tavs augums pieejams pieskārieniem? Vai tad es spēšu pretoties tieksmei noraut masku? Vai, pieaugot spiedienam, spēšu saglabāt mūsu sirreālistiskā trīsstūra formu, kas jau tā sasprindzināts līdz augstākajai pakāpei?…
Ar kādām pūlēm, zobus sakodis, es cietu šīs mocības lētas viesnīcas numurā. Nenorāvis masku, nenosmacējis tevi, es sasēju sevi ar rupju salmu virvi, iegrūdu maisā, atstājis tikai caurumiņus acīm, un biju spiests noskatīties, kā tu atdodies. Nevarības kliedziens man iestrēga kaklā. Pārāk vienkārši! Vairāk nekā vienkārši! Pēc satikšanās nav pagājušas ne piecas stundas — cik viss vienkārši! Ja tu kaut izskata pēc būtu pretojusies… Nu, bet cik stundas mani apmierinātu? Sešas stundas? Septiņas stundas? Astoņas stundas?… Kādas muļķības, smieklīgi spriedelējumi… Tava izvirtība tā arī paliks izvirtība, vai paies piecas stundas vai piecdesmit, vai piecsimt.
Bet kāpēc tad es toreiz nedarīju galu šim nederīgajam trīsstūrim? Atriebības dēļ? Iespējams. Domāju, ka bija ir tas, ir citi motīvi. Ja būtu atriebības dēļ, tad laikam vislabāk būtu bijis turpat noraut masku. Bet man bija bail. Visvairāk,- protams, es baidījos no maskas cietsirdīgās rīcības, tā nesaudzīgi bija pārvērtusi, satriekusi visu manu mierīgo dzīvi, nu, un bez tam vēl briesmīgāka būtu atgriešanās pie tām vientulības dienām, kad man nebija sejas. Bailes vairo bailes, un es, gluži kā putns bez kājām, kuram laupīta iespēja nolaisties zemē, biju spiests vienmer lidot un lidot. Bet tas vēl nav viss… Ja es patiešām nespēju paciest to — ir cita izeja: maska paliks dzīva un nogalinās tevi… Tava neuzticība ir neapstrīdama, bet, par laimi, maska man ir alibi… Neuzticība — nopietna vaina … Maska spēs pilnīgi apmierināties …
Bet es nedarīju arī to. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka negribēju tevi pazaudēt? Nē, tieši tāpēc, ka nevēlējos tevi pazaudēt, man bija pietiekams pamats slepkavībai. Aplam ir meklēt saprātīgumu greizsirdībā. Nu, padomā: tu taču toreiz stūrgalvīgi atraidīji mani, neskatījies uz manu pusi, bet tagad guli izstiepusies zem maskas! 2ēl, ka gaisma bija nodzēsta un es nevarēju ieraudzīt visu pats savām acīm, bet… Tavs zods, kurā apbrīnojami bija apvienots briedums un nenobriedums… Tumšā dzimumzīme padusē … Rēta pēc apendicīta operācijas … Sprogainu matu kušķītis… Par visu to ņirgājās, visu ieguva. Ja tik vien es varētu, man gribētos aplūkot tevi spilgtā dienas gaismā. Tu ieraudzīji un noraidīji tārpu mudžekli, tu ieraudzīji un pieņēmi masku, un tāpēc tev nebija tiesību būt sašutušai, ka ieraudzīja arī tevi. Bet gaisma nederēja arī man. Pirmkārt, es nevarētu noņemt brilles. Un galvenais — manā miesā tāpat bija dažādas iezīmes: rēta uz gurna, kas palikusi no tās reizes, kad mēs ļoti sen kopā slēpojām, un daudzas citas, kuras es nezināju, bet tu droši vien zināji.
Acu vietā es mobilizēju visu, kas var sajust, — ceļgalus, rokas, delnas, pirkstus, mēli, degunu, ausis, — raidīju tos uzbrukumā, lai iegūtu tevi. Nepalaidu garām neko, kas būtu tava auguma dots signāls, — ne elpas vilcienu, ne nopūtu, ne locītavu kustības, ne muskuļu saraušanos, ne ādas atdalījumus, ne balss saišu trīsas…
