Un tomēr man negribējās pārvērsties tīri par bendi. No manis bija izspiestas visas sulas, es izkaltu, un tajā pašā laikā man bija jāpacieš šī netikumība, jāpacieš šī cīņa. Tādā agonijā arī nāve zaudēja sagaidāmo asumu, un slepkavība izskatījās tikai kā neliels barbarisms … Kas, tavuprāt, lika man izvēlēties pacietību? Iespējams, ka tas tev šķitīs dīvaini, — cieņa, kādu tu joprojām saglabāji, kaut gan par tevi ņirgājās. Nē, «cieņa» skan mazliet dīvaini. Nē, tā nepavisam nebija izvarošana, nebija arī vienpusīga maskas patvaļa — tu ne reizi ne ar ko neizrādīji, ka noraidi to, un tātad tevi jāuzskata drīzāk par līdzdalībnieci. Bet, kad līdzdalībnieks izturas ar cieņu pret savu kompanjonu, tas izskatās komiski. Acīm redzot, pareizāk ir sacīt, ka tev bija pašpārliecinātas līdzdalībnieces izskats. Tāpēc, lai cik izmisīgi cīnītos maska, tā nespēja pārvērsties par netikli, nerunājot jau par izvarotāju. Tu paliki, burtiski, nepieejama. Bet fakts paliek fakts — tu esi netikumīga un neuzticīga. Un fakts paliek fakts — greizsirdība kūsāja manī kā darva katlā, kā dūmi, kas izlauzušies no dūmeņa pēc lietus, kā karstais avots, kas verd kopā ar dubļiem. Bet notika kas neparedzēts — nostājusies nepieejamības pozā, tu galu galā nepakļāvies maskai, un tas pārsteidza mani, satricināja.
Nevar teikt, ka man izdevās pilnīgi saprast, kas spieda tevi tik droši pārkāpt laulību. Droši vien tā nav vis juteklība. Ja tā būtu juteklība, tev toreiz vajadzētu daudz atklātāk koķetēt. Bet tu, gluži kā pildīdama rituālu, no sākuma līdz galam cītīgi saglabāji nesatricināmu mieru. Es patiešām nesaprotu. Kas norisinājās tevī? Es nespēju uztvert arī mājienu. Slikti vēl arī tas, ka izveidojušās, iesakņojušās neveiksmes izjūtas līdz pašam galam — katrā ziņā līdz šim laikam, kad tiek rakstītas šīs piezīmes, — tā arī palika gluži kā nenomazgājams traips. Šī pašmocība, kas aprij iekšas, ir briesmīgāka par greizsirdības lēkmēm. Lai gan es speciāli uzliku masku, lai atjaunotu taciņu un aizvilinātu tevi uz tās, tu pagāji man garām un pazudi tālumā. Un, tāpat kā agrāk, kad man vēl nebija maskas, es paliku viens.
Es tevi nesaprotu. Diez vai tu piekriti uzaicinājumam tikai tāpēc, ka tas tika izteikts un tev bija vienalga, kas uzaicina, diez vai tu tēloji ielas staiguli, bet… Bet nav arī pierādījumu, ka tas tā nav. Varbūt tu biji dzimusi prostitūta un es to it nemaz nenojautu? Nē, prostitūta nevar ar tādu svētsvinīgumu notēlot sievieti. Ja tu būtu bijusi prostitūta, tad, apmierinādama svešu miesas kārību, neaplietu cilvēku ar nicinājumu, nepiespiestu viņu nodoties pašmocībai. Kas tu īsti biji? Kaut arī maska visiem spēkiem centās sagraut šķērsli, tu, nemaz nepieskārusies, izslīdēji tam cauri. Kā vējš vai kā gars …
Es nesaprotu tevi. Turpmākie eksperimenti ar tevi novedīs tikai pie viena — pie manis paša bojā ejas.
No rīta — lai gan, kas tas nu par rītu vairs, bija jau gandrīz pusdienlaiks — mēs līdz pašām viesnīcas durvīm gandrīz nesarunājāmies. Tādēļ ka naktī es ik pa brīdim pamodos bailēs, ka tik miegā man nenoslīd maska, sapņu dēļ — it kā man kaut kur jābrauc, it kā pa ceļam esmu pazaudējis biļeti — nogurums žņaudza virsdeguni gluži tā, kā tur būtu iedurts miets. Pateicoties maskai, es spēju, tāpat kā tu, neļaut sejā parādīties nogurumam un kaunam. Bet tās pašas maskas dēļ es nevarēju ne nomazgāties, ne noskūties. Maska, palikdama nemainīga, cieši apkļāva pa nakti satūkušo seju, ataugušie bārdas matiņi, uzdūrušies šķērslim — maskai, saliecās un sāka ieaugt ādā — šausmīga sajūta. Vispār maska arī ir nožēlojama lieta. Gribējās iespējami ātrāk šķirties no tevis un atgriezties slēptuvē.
Kad, aizsmēķējot cigareti, mana īstā seja, kura visu šo laiku bija spiesta tēlot nepateicīgu lomu, ierunājās par to, kas varēja izraisīt tevī sirdsapziņas mokas, tu pēkšņi nedroši pasniedzi man zilganzaļu pogu, un es neviļus nodrebēju. Tā nebija manis paceltā poga, bet cita, ar ko tu noņēmies toreiz, pirms pāris nedēļām. Tajā laikā mani kaitināja tava aizraušanās, bet, ieraudzījis šo pogu no jauna, es, šķiet, sapratu tevi. Smalkas sudrabotas stīdziņas, gluži kā iespiestas ar adatu, savīdamās brīnumainā režģī, iezīmējās biezajā lakas pamatnē. Šķita, ka tajā sastindzis tavs mēmais kliedziens. Poga man izlikās kā pieklīdis kaķis, ko ar neizmērojamu mīlestību kopusi veca vientuļa sieviete. Naivi? Varbūt. Bet pietika man iedomāties, ka tas ir kaislīgs protests pret «viņu», kas ne reizi nav atcerējies par tavām pogām, un tava rīcība man tūlīt likās labi pārdomāta … Ēs gatavojos apvainot tevi, bet nu apvainotais izrādījos pats — vispār es biju meistarīgi iemācījies pa
ciest sakāvi. Interesanti, kas ir teicis šo muļķību, it kā sievieti var iegūt…
