Ja es būtu varējis iedomāties, ka nonāks tiktāl, labāk būtu tūlīt griezties atpakaļ • • • Nē, vēl labāk, nepagriežoties atpakaļ, vienkārši pajautāt tev par piestātni un no pārējiem plāniem klusējot atvadīties, bet… Tad kādēļ gan es paklausīgi eju maskas pavadā?… Neesmu pārliecināts, vai mans paskaidrojums ir ko vērts: mana pieviltā mīlestība bija nodota un kļuva par naidu, vēlēšanās atjaunot taciņu neatrada atbalsi un pārvērtās atriebībā, un, tā kā es jau esmu nonācis līdz tam, iznāca tā, ka savā rīcībā es sāku sekot maskai, kaut arī nodomi mums bija pretēji, cenzdamies līdz galam pārliecināties par tavu neuzticību … Bet pagaidi mazliet — man liekas, ka arī šo piezīmju sākumā es bieži esmu lietojis vārdu «atriebība», un tomēr… Jā, lietoju… Toreiz galvenais iegansts maskas izgatavošanai bija tieksme, piekrāpjot tevi ar maskas palīdzību, atriebties īstās sejas augstprātībai. Tad es sāku nostāties par citu cilvēku reabilitāciju, tava kārdinājuma jēga arī ieguva saprātīgumu, apcerīgumu, tad pievienojās kaut kas juteklisks, izšāvās kaislību izvirdums, kas pieņēma greizsirdības formu, greizsirdība, uzdūrusies aizliegtai sētai, izraisīja mīlas konvulsijas, līdzīgas slāpēm, es kļuvu erotisks un galu galā atkal pārvērtos par atriebības gūstekni.
Pēdējā atriebības uzplūdumā bija kaut kas tāds, kas neapmierināja mani, radīja bažas. Kādu atriebību vajadzēja izvēlēties, kad konstatēta tava neuzticība? Vai man, kad būšu devis tev pierādījumus, jānoklausās tavi liecinājumi jeb arī jāpiespiež šķirties? Nekādā gadījumā — ja darīšu kaut ko tamlīdzīgu, tad pazaudēšu tevi. Ja mūsu attiecības atļaus tikai slepus noskatīties tavu neuzticību caur izlauzumu aizliegtajā sētā, ko izcirti tu un maska, — lieliski, esmu ar mieru tā noskatīties visu mūžu. Bet vai tiks īstenotā atriebība ar tādu nepārtrauktu kropļošanu? Pielāgojoties manai sašķeltībai, arī tu būsi spiesta nepārtraukti paciest to pašu sašķeltību. Ne mīlestība, ne naids… Ne maska, ne īsta seja … Acīm redzot, šajā biezajā, pelēkajā miglā esmu ieguvis pagaidu līdzsvaru.
Tomēr atšķirībā no manis, — es biju nolēmis mierīgi atsacīties no sava nolūka, — maska, kurai vajadzēja izturēties lepni un neatkarīgi, turpretī sāka zaudēt pašsavaldīšanos. Tavi vārdi, ko tu nejauši izmeti, kad vēlāk, pēc desmit minūtēm, sēdēji restorānā pazemes pārejas galā un maisīji ar karotīti kafiju, laupīja maskai pašpārliecību, itin ka iedzina starp diviem spoguļiem un spieda runāt pašai ar sevi.
— Mans vīrs patlaban ir komandējumā, tāpēc …
Ko nozīmē «tāpēc»? Vairāk tu nekā nesacīji, maskai ari nebija vēlēšanās iztaujāt. Veselais saprāts pateica priekšā, ka tavus vārdus var saprast tā: tāpēc, atgriežoties mājās, man nebūs jāgatavo pusdienas, un nekas nenotiks, ja es paedīšu pilsētā, — tas ir, tu it kā attaisnojies, ka piekriti manam priekšlikumam, tā tos arī varēja uztvert. Bet tava toņa drūmajā vēsumā bija drīzāk noteiktība, it kā tu apstiprinātu sevi pašas acīs, un efekts bija gluži tāds pats, it ka tu iesistu knipi pa degunu maskai, kas iemīlējusies pati sevī… Par ko mēs runājām? … Jā, pareizi, maska kaut kur izlasītos vārdos cildināja tavu pirkstu formu, tad apvaicājās par rētiņu uz labās rokas īkšķa, ko tu biji dabū jusi, pogas gatavojot, un pēc tam, kad maska bija pārliecinājusies, ka tava roka tik un tā neizvairās no tās ska tiena, tā izvēlējās par sarunas tēmu cilvēku attiecības ka algebrisku vienādojumu, kurā neietilpst tādi noteikumi ka vārds, profesija, dzīves vieta, un tūlīt, cik atceros, sāka izdibināt tavu noskaņojumu. Maska, kura noteikti zināja, kam pieder vadošā loma tavā pavedināšanā, gatava apieties ar tevi tā, kā tai ienāks prātā, sastinga izbrīnā kā bērns, ko sāncensis negaidot apgājis, nobīdījis malā.
Piezīme uz malām. Es atceros, ka toreiz šausmīgi uztraucos, baidīdamies, kaut tikai tu neatklātu, ka aiz maskas slēpjos es.
Ja padomā dziļāk, tad būtībā nav nekādu pierādījumu, ka pavedināja maska un pavedinātā izrādījies tu. Viss bija izdarīts smalki — vai tu nepadevies kārdināšanai pēc pašas gribas neatkarīgi no maskas viltībām? Tā vai citādi, sākt visu no jauna nebija iespējams, un maskai, lai iedros- minātu sevi, neatlika nekas cits kā pārvērsties par vēl uzstājīgāku pavedinātāju.
