— Starp citu, Kamil, ko jūs te meklējat? Un kas tas par apnicīgu ieradumu — parādīties kā rēgam?
— Atbildēšu pēc kārtas, — mierīgi teica Kamils. Arī tas bija viņa ieradums — atbildēt pēc kārtas. — Esmu atbraucis šurp tāpēc, ka sākas izvirdums. Jūs ļoti labi zināt, Robi, — viņš garlaikodamies pat aizvēra acis, — ka es braucu šurp ikreiz, kad jūsu posteņa rajonā. sākas izvirdums. Turklāt… — Viņš atvēra acis un kādu brīdi klusēdams skatījās uz aparātiem. — Turklāt jūs man patīkat, Robi.
Roberts pašķielēja uz Taņu. Taņa klausījas joti uzmanīgi, sastingusi ar paceltu ķemmi.
— Kas attiecas uz manām manierēm, — Kamils monotoni turpināja, — tad tās ir savādas. Jebkura cilvēka manieres ir savādas. Dabiskas šķiet tikai paša manieres.
-Kamil-negaidot teica Taņa -cik iznāk, ja seši simti astoņdesmit pieci reizina ar trīs miljoni astoņsimt tūkstoši piecdesmit trīs?
Roberts bija ārkārtīgi izbrīnījies, ieraudzījis Kamila sejā smaidu. Skats bija drausmīgs. Tā varētu smaidīt tikai Junga skaitītājs.
— Daudz, — Kamils atbildēja. — Ap trīs miljardiem.
— Dīvaini, — Taņa noteica un nopūtās.
— Kas ir «dīvaini»? — truli jautāja Roberts.
— Precizitāte maza, — paskaidroja Taņa. — Kamil, sakiet, kāpēc jūs nevarētu iedzert tasīti kafijas?
— Pateicos, es nelietoju kafiju.
— Tad uz redzēšanos. Līdz Pilsētiņai jālido četras stundas. Robik, vai tu mani pavadīsi?
Roberts pamāja ar galvu un īgni pavērās Kamilā. Kamils apskatīja Junga skaitītāju. Šķita, ka viņš skatītos spogulī.
Kā parasti uz Varavīksnes, saule uzlēca pilnīgi tīrās debesīs — maza, balta saule, ko apņēma trīs gredzeni. Nakts vējš norima, un kļuva vēl tveicīgāk. Vietumis ar sāls ezeriem izraibinātā, dzelteni brūnganā stepe šķita kā izmirusi. Virs sāls ezeriem uzvilnīja" miglas vāli — viegli gaistošo sāju iztvaikojumi.
Roberts aizvēra logu un ieslēdza kondi-
cionēšanas sistēmu, pēc tam nesteigdamies un ar baudu salaboja elkoņa balstu. Kamils kaķa soļiem nedzirdami klīda pa laboratoriju, laiku pa laikam pavērdamies logā, kas atradās ziemeļu pusē. Acīmredzot viņš nemaz necieta no karstuma, bet Robertam k^va karsti, jau skatoties uz viņu — uz biezo, balto žaketi, garajām, baltajām biksēm, apaļo, spīdīgo ķiveri. Tādas ķiveres eksperimentu laikā reizēm uzlika nulles lauka fiziķi: tās pasargāja no izstarojumiem.
Priekšā bija vesela dežūras diena, divpadsmit stundas, kad svelmējošā saule atradīsies tieši virs jumta, kamēr nebūs izgaisuši izvirdumi un izzudušas visas vakardienas eksperimenta sekas. Roberts nometa žaketi un bikses un palika, vienās peldbiksītēs. Kondicionēšanas iekārta strādāja ar pilnu jaudu, bet neko nevarēja līdzēt.
Derētu izšļākt uz grīdas šķidro gaisu. Šķidrais gaiss ir, bet tā ir maz, turklāt tas nepieciešams ģeneratoram. «Nāksies pamocīties,» Roberts padevīgi nodomāja. Viņš no jauna apsēdās pie aparatūras. Cik jauki, ka vismaz krēslā ir vēss un atzveltnes drāna nelīp klāt pie miesas!
Galu galā mēdz teikt, ka svarīgākais — būt savā vietā. Mana vieta ir šeit. Un es ne sliktāk par citiem izpildu savus mazos pienākumus. Un galu galā tā nav mana vaina, ka man pietrūkst dotību kaut kam lielākam. Starp citu, svarīgākais nav pat tas, vai es esmu savā vietā vai ne. Es vienkārši nevaru no šejienes aiziet, pat ja gribētu. Es vienkārši esmu piekalts pie šiem ļaudīm, kas man tā krīt uz nerviem, piekalts pie grandiozā pasākuma, no kura tik maz sajēdzu.
Roberts atcerējās, ka šis uzdevums bija pārsteidzis viņu- jau skolā: materiālu ķermeņu acumirklīgā pārsviešana pāri attālumu bezdibeņiem. Sis uzdevums tika izvirzīts par spīti visam, par spīti visiem ierastajiem priekšstatiem par absolūto telpu, par telpas un laika kontinuumu, par kapa telpu … Toreiz to sauca par «Rīmana krokas caurdur- šanu». Vēlāk — par «hiperdifūziju», «sigma difūziju», «nulles saplakšanu». Un beidzot par teleportāciju nulles laukā vai saīsinot — «nulles T». «Nulles T iekārta». «Nulles T problemātika». «Nulles T izmēģinātājs». «Nulles lauka fiziķis». «Kur jūs strādājat?»— «Esmu nulles lauka fiziķis.» Apbrīnas pilns, jūsmīgs skatiens. «Paklausieties, pastāstiet, lūdzu, kas ir nulles lauka fizika? Es nekādi nevaru saprast.» — «Es arī ne.» Mjā …
Vispār kaut ko jau nu varētu pastastīt. Arī par šo elementāro enerģijas nezūdamības likumu apbrīnojamo metamorfožu, kad maza platīna kubiņa teleportācija nalles laukā uz Varavīksnes ekvatora izraisa uz tās poliem — kāpēc gan tieši uz poliem? — deģenerējušās matērijas gigantiskas strūklas, ugunīgus gei- zerus, kas padara cilvēkus aklus, un drausmīgu, melnu Vilni, kas ir nāvējošs visam dzīvajam …
