Varētu pastāstīt par niknajām, savā nesa- mierināmībā atbaidošajām cīņām starp pašiem nulles lauka fiziķiem, par šo neaptveramo šķelšanos starp lieliskiem cilvēkiem, kuriem, šķita, vajadzēja strādāt un strādāt plecu pie pleca, un tomēr viņi sašķēlās (kaut arī to zina tikai nedaudzi), un, ja Etjēns La- monduā ietiepīgi virza nulles lauka fiziku pa teleportācijas gultni, tad jauno skola nulles lauka problēmā par svarīgāko uzskata Vilni, šo zinātnes jauno džinu, kas raujas ārā no pudeles.
Un arī par to, ka līdz šim nenoskaidrotu iemeslu dēl kā neizdodas, tā neizdodas realizēt dzīvās matērijas teleportāciju nulles laukā un ka nelaimīgie suņi, mūžīgie mocekļi, finišē kā sairušas organiskās vielas pikas … Ari par nulles lauka lidotājiem, par «dzīvespriecīgo desmitnieku» ar lielisko Gabu priekšgalā, par šiem veselīgajiem, pārtrenē- tajiem puišiem, kas nu jau trīs gadus mētājas pa Varavīksni vienmēr gatavi kāpt starta kamerā suņu vietā …
— Drīz mēs šķirsimies, Robi, — pēkšņi teica Kamils.
Roberts, kas jau bija gandrīz iesnaudies, satrūkās. Kamils stāvēja, pagriezis viņam muguru, pie ziemeļpuses loga. Roberts izslējās un pārvilka ar roku pār seju. Plauksta kļuva mitra.
— Kāpēc? — viņš jautāja.
— Zinātne. Cik tas ir bezcerīgi, Robi!
— Es to sen zinu, — Roberts nomurmināja.
— Jūsu izpratnē zinātne ir labirints. Strupceļi, tumšas ieliņas, negaidīti pagriezieni. Jūs redzat tikai sienas, neko citu. Un jūs neko nezināt par gala mērķi. Jūs paziņojāt, ka jūsu mērķis ir nokļūt līdz bezgalības galam, tas ir, jūs vienkārši paziņojāt, ka mērķa nav. Jūsu veiksmes mēraukla ir nevis ceļa gabals līdz finišam, bet noietais ceļš pēc starta. Jūsu laime, ka neesat spējīgs realizēt abstrakcijas. Mērķis, mūžība, bezgalība — tas viss jums ir tikai vārdi. Abstraktas filozofiskas kategorijas. Jūsu ikdienā tās neko nenozīmē. Bet, ja jūs visu šo labirintu ieraudzītu no augšas …
Kamils apklusa. Roberts nogaidīja un jautāja:
— Bet vai jūs esat redzējis?
Kamils neatbildēja, un Roberts nolēma neuzstāt. Viņš nopūtās, atbalstīja zodu ar dūrēm un aizvēra acis. «Cilvēks runā un darbojas,» viņš domāja. «Bet tam pamatā ir kaut kādi procesi viņa dvēseles dziļumos. Vairums ļaužu ir diezgan pasekli un tāpēc to dvēseles kustības nekavējoties parasti izpaužas ārēji — tukšās pļāpās un bezjēdzīgā roku vicināšanā. Kamilam līdzīgiem ļaudīm šiem iekšējiem procesiem jābūt ļoti spēcīgiem, citādi tie netiks līdz virspusei. Ja varētu kaut reizi iemest aci viņa dvēselē!» Roberts iztēlojās melnojošu bezdibeni, kura dzīlēs strauji joņo bezveidīgas, fosforiscējošas ēnas.
Neviens viņu nemīl. Visi viņu pazīst — uz Varavīksnes nav tāda cilvēka, kas nepazītu
Kamilu, — bet neviens, neviens viņu nemīl. Tādā vientulībā es laikam sajuktu prātā, bet Kamilu, šķiet, tas pilnīgi neinteresē. Viņš allaž ir viens. Nav zināms, kur viņš dzīvo. Viņš pēkšņi parādās un pēkšņi pazūd. Viņa balto ķiveri redz te Galvaspilsētā, te tālu jūrā; ir ļaudis, kas apgalvo, ka viņš vairākkārt redzēts vienlaikus gan te, gan tur. Tā, protams, ir vietējā folklora, bet viss, ko vien par Kamilu stāsta, skan kā dīvaina anekdote. Viņam ir savāda maniere izrunāt «es» un «jūs». Neviens nekad nav redzējis, kā viņš strādā, bet laiku pa laikam viņš ierodas Padomē un runā par nesaprotamām lietām. Paretam izdodas viņu saprast, un tādos gadījumos neviens nav spējīgs kaut ko iebilst. La- monduā reiz teica, ka blakus Kamilām viņš jūtoties kā gudra vectēva dumjš mazdēls. Vispār iespaids ir tāds, it kā visi planētas fiziķi, sākot ar Etjēnu Lamonduā un beidzot ar Robertu Skļarovu, atrastos vienādā līmenī.
Roberts juta, ka vēl daži mirkļi un viņš izvārīsies pats savos sviedros. Viņš piecēlās un pagāja zem dušas. Viņš stāvēja zem ledainajām strūklām, kamēr āda aiz aukstuma pārklājās ar zosādu un kamēr pazuda vēlēšanās ielīst ledusskapī un iemigt.
Kad viņš atgriezās laboratorijā, Kamils sarunājās ar Patriku. Patriks rauca pieri, apjucis kustināja lūpas un raudzījās Kamilā žēli un pieglaimīgi, Kamils garlaicīgi un pacietīgi skaidroja:
— Pacentieties ņemt vērā visus trīs faktorus. Visus trīs faktorus reizē. Te nav vajadzīga nekāda teorija, tikai nedaudz telpiskas iztēles. Nulles aktors subtelpā un abās laika koordinātēs. Nevarat?
Patriks lēni pašūpoja galvu. Viņš izskatījās nožēlojams. Kamils brīdi pagaidīja, tad paraustīja plecus un izslēdza videofonu. Roberts, beržoties ar asu dvieli, apņēmīgi teica:
— Nu kāpēc tā, Kamil? Tas taču ir rupji. Tas aizvaino..
Kamils no jauna paraustīja plecus. Izskatījās tā, it kā viņa galva, ķiveres spiesta, ienirtu kaut kur krūtīs un atkal izlektu.
— Aizvaino? — viņš teica. — Un kāpēc lai neaizvainotu?
Nebija ko atbildēt. Roberts instinktīvi juta, ka strīdēties ar Kamilu par morāles tēmām ir bezjēdzīgi. Kamils vienkārši nesapratīs, par ko ir runa.
Roberts pakāra dvieli un sāka gatavot brokastis. Viņi paēda klusēdami. Kamilām nevajadzēja vairāk kā gabaliņu maizes ar džemu un glāzi piena. Kamils vienmēr ēda ļoti maz. Tad viņš teica:
