Atbaiditie dejotaji klist pa skatuvi, meklejot savas drebes. Tad vini nokrit no skatuves, un pec eiforijas mirkla stivums atgriezas. Es saprotu, ka dazi kandidati seit vairs nekad neatgriezisies.
"Un ka bus ar mani? Vai es atgriezisos?" – Mani parnem drebuli – vai nu no aukstuma, vai stresa. Neaizmirstot par sevi, es gerbjos un aizeju no skatuves.
Es parakstiju dokumentus, nemanot, un izgaju ara. Man spazmeja baribas vads, kungis savilkas, un skabe iepluda kakla. Es tikai paspeju pieskriet pie tuvakajiem buksusu krumiem, pirms kunga saturs nonaca uz zalas zales.
"Jezu… Ko es daru?"
Es noslauciju seju ar roku. Salidzinot ar to, ko tikko piedzivoju, fiktiva lauliba neskita nemaz tik slikta ideja.
Tuvakaja ielas partikas aptiecina nopirku pudeli mineraludens; tas bija mazliet labak, bet zobi joprojam bija skabi. Es apsedos uz sarkana plastmasas kresla, kas izskatijas daudz izmantots, izvilku mobilo talruni un uzzinaju Henrija numuru.
– Es klausos," virietis man klusi atbildeja.
– Labdien, Henrijs, tas ir… Irina… Nezinu, vai jus mani atceraties," es jutu, ka mana balss tric un aizluzt ka skolniecei. Es ienistu sevi sajos vajuma brizos.
– Sveiki, es jau biju sakusi domat, ka jus neaizvani, – iespejams, man tas tikai skiet, bet cilveks otra linijas gala, skiet, smaida.
– Es gribeju savu jautajumu risinat citadi. Zini, es negribu tevi apgrutinat, – es jutu, ka man sak degt vaigi, un es drosi vien jau sarteju ka vezis. – Bet tas neizdevas, – mana balss atkal triceja, un acis mirdzeja asaras.
– Nezinu, ka ir tava valsti, bet seit laulibas nav tik vienkarss notikums, – Henrija balss skaneja mierigi un parliecinosi, un man kluva nedaudz vieglak.
– Varbut -Lasvegasa?
– Diemzel… Viss, kas notiek Vegasa, paliek Vegasa. Sis laulibas ir speka neesosas.
Es smagi nopusos, domaju, ka Henrijs to dzird.
– Es apspriedisos ar savu juristu, domaju, ka mes atrisinasim so jautajumu," vins neparprotami censas mani nomierinat.
– Vai jums ir advokats?
– Nedomajiet, ka es esmu -kads biznesmenis. Vienkarsi ir kads, ar ko es laiku pa laikam konsultejos," Henrijs skita uzjautrinats par manu parsteigumu.
– Atvainojos, man ir tik neerti. Es domaju, ka mes vienkarsi aiziesim uz domi vai mera biroju, parakstisimies un busim ar to gala. Ta ir slikta ideja, atvainojiet, varbut mums nevajadzetu…
– Irina, es neuzstaju… Bet tikai klausies mani, – vina miers apvij mani ka maigs makonis, es tik loti velos uzticeties sim cilvekam, jo man saja aukstaja, nezeligaja pilseta neviena nav.
Pirms vins sak, vins dzili ievelk elpu:
– Miopatija nerodas vienas nakts laika. Man pagaja ilgs laiks, lai saprastu, kas ar mani nav kartiba. Reiz es nokritu savai partnerei, bet vina nebija smagi ievainota. Tad es nevareju veikt pat vienkarsu atbalstu. Un pamazam saku pamanit, ka visvienkarsakas kustibas ir apgrutinatas. Lidz kadu dienu, pieceloties no gultas, es nokritu. Bet ziniet, ja man butu bijusi vismazaka iespeja, es butu vinu satveris un nekad vairs nepalaistu.
Es iesmurkskinaju un noslauciju neveletu asaru.
– Tev ir iespeja, Irina, turies pie tas.
– Es tikai… Kapec jus to darat? Kas tev no ta iznak? – Es nevareju noticet, ka man varetu tik loti paveicies. Vins uz dazam sekundem kluse.
– Jus zinat. Es jau sen neesmu juties ka -alfa tevins. Tapec si interese ir tiri savtiga. Es izglabsu skaisto princesi, klusu par varoni… Un varbut vina mani iemiles.....
– Henrijs…" Es nezinu, ko atbildet uz sadu klaju flirtu.
– Tas ir joks, tikai joks," vina balsi ir jutama neveikliba.
– Es gribu atmaksat tev par so… pakalpojumu," man negribas vienkarsi izmantot vina laipnibu.
– Man skiet, ka man ir ideja. Vai tu sobrid esi brivs? Vai jus varat ierasties pie manis?
Neraugoties uz manu vajumu un tricosajam rokam, es zinaju, ka man tas ir jaatrisina pec iespejas atrak. Par Erika darbu drosi vien nevareja but ne runas, nemot vera vina parbaudes laiku, bet Henrijs skita, ka vins varetu palidzet.
– Ja, es esmu brivs. Dodiet man adresi.
Henrijs dzivo Upper East -Side, klusa, respektabla rajona netalu no Centrala parka. Sava -Nujorka pavaditaja gada es seit pat nebiju bijusi. Man likas, ka apkartejie cilveki radis uz mani ar pirkstu un murminas kaut ko lidzigu: "Luk, tie drankigie imigranti…" Tacu divaina karta ta nenotika; kada simpatiska veca dama ar biglu uz pavadas man pasmaidija, atklajot zobus, kuru vertiba bija aptuveni mana gada alga.
Eriks dzivoja senatniga divstavu maja, un es uzreiz sapratu, kada veida maja, jo taja bija elektriskais lifts. Kad esi invalids, apkart esoso kapnu skaits klust nesamerigs. Man no lidzjutibas saspieda sirdi.
"Tas ir briesmigi, dejotajam zaudet kajas ir lidzvertigi navei."
Es satriecos, iedomajoties, ka tas varetu but noticis ar mani.
"Fu, lidojiet, lidojiet, nevienam netrapiet."
Prata ienaca kads teiciens no Maskavas bernibas pagatnes.
Es izgaju uz skaistas verandas un apnemigi nospiedu zvana pogu. Ar raksturigu pikstienu durvis atveras. Iekspuse bija vess un dregns, pa krasainiem stikla logiem istaba iepluda gaisma.
