"Gluzi ka kinoteatri…" – Es domaju, meginot izdomat, kurp doties talak.
Balss -no talienes naca man paliga:
– Irina, es esmu seit. Atvainojos, ka neesmu seit, lai tevi sveiktu, sodien esmu mazliet atpalicis.
Es aizgaju pie balss un atradu Henriju, kurs sedeja ratinkresla dzivokla aizmugure.
– Sveiki…
– Tagad mes varam paspiest roku, – vins pasmaidija un izstiepa plaukstu, un es to sirsnigi paspiedu, un man kluva silti. Kad tu dzivo viens, tev pietrukst vienkarsas cilveciskas tuvibas.
– Vai man jums vispirms nopirkt tasi tejas?
– Paldies… Ar prieku," esmu vinam tik pateiciga, ka vins mani neapgrutina jau ta delikata situacija.
Henrijs man pagatavo nesaldinatu zalu teju, tas ir tik jauki, kad cilvekam nav jaskaidro, kapec nelieto kofeinu un cukuru.
– Tatad, Irina, jurists palidzes mums noformet musu attiecibas, savakt nepieciesamo dokumentu paketi un palidzes mums iziet interviju, lai parliecinatu migracijas dienestu par musu jutu patiesumu.
– Ak… Tas ir sarezgiti, – es nolaidu galvu uz galda un sajutu, ka man sap deguns, un man gribejas raudat no bezpalidzibas. – Tu esi tik laipns pret mani… Ko es varu dot tev preti? Man, protams, ir nauda, bet, ka izskatas, – es aplavu ar roku grezno majokli. – Jums nav vajadziga nauda.
Henrijs griez pirkstos auduma salveti, savijot to ka znaugtu.
– Irina…
– Ja…
– Es grasos -kaut ko pateikt, bet, ludzu, nesteidzieties parak sasteigti…
– Labi," es piekritu, bet no piepules man svist mugura.
– Ilgu laiku man bija medmasa, polu sieviete varda Zofija. Briniskiga sieviete, lai muzigais muzs atdusas vinas dvesele. Vina mani pameta, mus visus, pirms apmeram trim nedelam. Sirdslekme, – vins saspieda lupas un paskatijas pa logu, censoties aizbiedet asaras. Es delikati atmetu skatienu. – Lai nu ka, kops ta laika esmu briesmigi vientula. Brivpratigie un socialais dienests man loti palidz, uzkopsana atrisina manas tirisanas problemas, es nemirstos bada ar sutijumu palidzibu. Bet man sajas sienas pietrukst dziva cilveka....
– Es busu eskorts? Tas nav iespejams," es biju sasutis un aiztureju elpu.
– Ko jus domajat… Zofijai bija sesdesmit gadu, vina noteikti nepildija so lomu. Bet mes ar vinu dazkart sarunajamies stundam ilgi. Virietim vajag virieti, Irina.
Atceros savus vientulos vakarus, kad izmisuma gribeju gausties pa atverto logu.
– Es lieliski saprotu, Henrij… Vai tu gribi, lai es parvacos pie tevis?
– Ja, ja tas ir iespejams…
– Bet es baidos, ka nespesu samaksat iri par tik greznu dzivokli.
– Ak, ne, par to nevar but ne runas. Tu busi mans viesis.
– Kads ir akis? Es nesniedzu seksualus pakalpojumus, ja kaut ko.....
– Tev tas nav jadara, tam ir apmaciti cilveki," Henrijs megina noslept smaidu, tacu vinam tas ne parak izdodas. Vins uzvirza uzacu un pasmaida mutes kaktinu.
– Ak, Dievs…" Es ar rokam aizsedzu seju. Ka meitenei, kas uzaugusi cita realitate, man tas viss skiet mezonigi un divaini. – Tu esi svets virs, Henrijs.
– Es esmu tikpat talu no svetuma, cik Elons Masks no Marsa.....
– Ne, tiesam, tev nav ne jausmas, kadu kalnu tu esi nolaidis no maniem pleciem.
-– Vienam kalns ir smilsu grauds, citam – smilsu grauds. Es labprat jums palidzesu… Un jus varat palidzet man.
– Paldies…
Nakamaja nedela es svarstijos starp meginajumiem pie Erika, parcelsanos pie Henrija un dazadu iestazu apmeklesanu. Par laimi, Henrija advokats palidzeja mums visu izdarit pec iespejas atrak.
Protams, ta es savas kazas neiedomajos. Kazu prieksvakara mus vajaja pa iestadem un iztaujaja ka noziedzniekus par tadam trivialam lietam, ko isti viri un sievas viens par otru nezina.
Mana nakama vira invaliditate lava man pieteikties laulibam arpus kartas. Bet diena bija pienakusi, un uz mana pirksta, mirdzot ar spidigu virsmu, mirdzeja gredzens ar mazu briljantu. Tas bija Henrijs, kurs uzstaja, lai gredzeni butu isti, citadi imigracijas dienests netiks parliecinats par musu nodomu patiesumu. Es apsoliju vinam atmaksat, tiklidz bus Erika lugas pirmizrade un mums bus samaksats honorars.
So paris nedelu laika mes ar Henriju bijam viens par otru uzzinajusi tik daudz, ka bijam kluvusi nevilus tuvi. Vinam patika mani stasti par Krieviju, Maskavu, sniegu. Es gatavoju vinam majas ceptus pelmenus un ceptas kotletes. Henrijs dalijas ar mani sava deju pieredze, deva man padomus, un, pateicoties viniem, es lieliski tiku gala ar savu parbaudes laiku. Tagad mana puse bija visi trumpji – virs un oficiali ienakumi.
Sodien mes parakstijam ligumu uz vienu gadu, kas lava mums gadu neuztraukties par ienakumiem. Eriks majinaja, ka sovakar notiks neliela tiksanas. Pec meginajuma es ielecu dusa, pargerbos un jau grasijos doties majas, kad Stella mani aiztureja izejot.
– Ei, kur tu ej? – Vinas seja izskatijas divaina. Vinas acis sapigi mirdzeja gaitena tumsa, un sejas izteiksme bija raiba un saspringta.
– Es eju majas… Kas notiek? – Es centos atbildet pec iespejas mierigak un diskretak.
– Atkal noskiroties no visiem parejiem, tu, jaunpienaceja? Protams, grafiene Maskava, jus esat augstak par to.
