Nasuada pavilka Eragonu sāņus, lai pārmītu dažus vārdus zem četrām acīm. Tad viņa teica: Es vēlos, lai tu uz mirkli apvaldi savu nepatiku un novērtē to, ko tev tūlīt izklāstīšu, loģiski un saprātīgi. Vai tu to spēsi? Jauneklis stīvi pamāja. Lieliski. Es daru visu iespējamo, lai rīt mēs neciestu sakāvi. Taču tam, cik labi mēs cīnīsimies, cik prasmīgi es vadīšu vārdenus, vai pat tam, ka mēs izcīnīsim uzvaru, nebūs nekādas nozīmes, ja tu, viņa ar pirkstu sāpīgi iedūra Eragonam krūtīs, ~šajā kaujā iesi bojā. Vai to tu saproti? Eragons vēlreiz pamāja. Es nespēšu tevi aizsargāt, ja kaujas laukā parādīsies Galbatorikss. Ja tas tiešām notiks, tu stāsies viņam pretī vienatnē. Ja Duvrangragāta bija bezspēcīga pret tevi, viņi būs bezspēcīgi arī pret karali, un es nevaru viņus upurēt bez svarīga iemesla.
- Es kopš sākta gala zinu, Eragons sacīja, ka pretī Galbatoriksam man būs jāstājas vienam kopā ar Safiru.
Pār Nasuadas lūpām pārslīdēja skumjš smaids. Lāpas raustīgajā gaismā viņa likās pārguruši. Nu ko, nav iemesla meklēt nepatikšanas tur, kur to nav. Iespējams, Galbatoriksa te nemaz nav. Taču nelikās, ka vārdenu pavēlniece pati tic saviem vārdiem. Lai nu kā, es vismaz varu parūpēties, lai tu nemirtu no vēderā ietriekta zobena. Es dzirdēju, ko grasās darīt rūķi, un nodomāju, ka varētu pilnveidot viņu ieceri. Es lūdzu, lai Garžvogs kopā ar vēl trim teķiem uzņemas tavu apsardzi, tiesa, ar noteikumu, ka viņi piekrīt un to viņi arī izdarīja -, ka tu pārbaudi, vai viņu prātā neslēpjas nodevīgas domas.
Eragons sastinga. Tu nevari prasīt, lai es cīnos plecu pie pleca ar tiem briesmoņiem. Turklāt es jau pieņēmu rūķu piedāvājumu aizsargāt Safiru un sevi. Viņi apvainosies, ja noraidīšu viņu vēlmi un došu priekšroku urgļiem.
- Tad lai tevi sargā gan vieni, gan otri, Nasuada sacīja. Viņa krietnu brīdi pētīja Eragona seju, mēģinādama tur saskatīt kaut ko Eragonam neatminamu. Ak, Eragon. Es biju cerējusi, ka tu spēsi pacelties pāri savam naidam. Ko citu tu būtu darījis manā vietā? Kad Jātnieks neatbildēja, vārdenu vadone nopūtās. Ja kādam ir iemesls ienīst urgļus, tad tā esmu es. Tie nogalināja manu tēvu. Taču es nevaru ļaut tam ietekmēt manus lēmumus par to, kas ir vārdeniem labākais iespējamais risinājums… Vismaz pajautā Safiras viedokli, pirms atbildi. Es, protams, varu tev pavēlēt pieņemt urgļu aizsardzību, taču es labprāt tā nerīkotos.
Tu izturies muļķīgi, Safira piebilda.
Kas ir muļķīgi ? Tas, ka nevēlos, lai manu muguru sargā kuilis ?
Nē, mūsu šībrīža stāvoklī muļķīgi ir atteikties no palīdzības, lai kas to piedāvātu. Padomā pats. Tu lieliski zini, kā rīkotos Oromiss, un tu zini, ko viņš teiktu. Vai tad pat viņa viedoklim tu vairs neuzticies?
Viņam nevar būt taisnība pilnīgi visos jautājumos, Eragons turpināja spītēties.
Tas nav arguments… Ieklausies pats sevī un atbildi, vai man ir taisnība! Tu zini pareizo ceļu. Es justos vīlusies, ja tu nespētu saņemties un izvēlēties visiem labāko risinājumu.
Safiras un Nasuadas pierunāšana vēl vairāk nostiprināja Eragona gatavību nepiekrist šim piedāvājumam. Tomēr viņš apzinājās, ka citas izvēles viņam nav. Labi, lai viņi apsargā mani, bet tikai tad, ja neatradīšu viņu prātos neko aizdomīgu. Vai tu apsoli, ka pēc šīs kaujas vairs neliksi man cīnīties plecu pie pleca ar urgļiem?
Nasuada papurināja galvu. Es nevaru apsolīt to, kas var kaitēt vārdeniem. Tad viņa uz mirkli apklusa, bet pēc tam piebilda: -Akjā… Eragon?
- Jā, pavēlniec?
- Ja nu es kristu šajā kaujā, es esmu izvēlējusies tevi par savu pēcteci. Ja nu tas notiek, es ieteiktu ieklausīties Jormundura padomos viņam ir vairāk pieredzes nekā pārējiem Vecajo padomes locekļiem. Un es ceru, ka vislielāko vērību tu veltītu savu pavalstnieku labklājībai. Vai es izteicos gana skaidri?
Šī piebilde pārsteidza Eragonu. Viņas dzīvē pats svarīgākais bija vārdeni. Tāpēc Nasuadas lēmums nozīmēja visdziļāko uzticēšanos Eragonam. Vārdenu pavēlnieces pārliecība lika viņam izjust pazemību un aizkustinājumu; jauneklis nolieca galvu. Es censtos būt tikpat labs vārdenu pavēlnieks kā tu un Ažihads. Tas, Nasuada, man ir liels gods.
- Es to apzinos. Tad Nasuada pagriezās un piebiedrojās pārējiem.
Nasuadas vārdu pārņemts, Eragons juta, ka dusmas pamazām noplok, un lēnām atgriezās pie Safiras. Viņš nopētīja Garžvogu un pārējos urgļus, mēģinādams izprast to garastāvokli, taču kuiļu sejas vaibsti tik ļoti atšķīrās no ierastajām cilvēku, elfu un rūķu izteiksmēm, ka viņš spēja nojaust vien loti vispārīgas izjūtas. Un arī līdzjūtību pret urgļiem savā sirdī Eragons nespēja atrast. Viņa acīs tie bija plēsīgi dzīvnieki, kas viņu drīzāk nogalinātu, jo tie nebija spējīgi nedz uz mīlestību, nedz maigumu, pat ne uz patiesu saprātu. īsāk sakot, urgļi bija zemākas būtnes.
Dziļi jaunekļa prātā atskanēja Safiras čuksts: Esmu pārliecināta, ka Galbatorikss uzskata tieši tāpat.
Iespējams, šoreiz viņam ir pamatots iemesls, viņš norūca, cerēdams pārsteigt pūķi. Apvaldīdams pretīgumu, Eragons bilda:
