Garžvogs pamāja. Tam ir iemesls. Mūsu ļaudīm patīk karot. Taču cik gan bieži mums uzbrūk tikai tāpēc, ka uzskata mūs par neglītiem? Arī jūs mūsu acīs neesat nekādi skaistuļi. Kopš Jātnieku krišanas mūsu skaits ir krietni vairojies. Urgļu ciltis tagad ir tik lielas, ka liesā zeme, uz kuras mītam, vairs nespēj mūs pabarot.
- Vai tāpēc jūs noslēdzāt darījumu ar Galbatoriksu?
-Jā, Nakts Mednieces kundze. Viņš solīja mums dāsnāku zemi, ja mēs nogalināsim viņa ienaidniekus. Taču karalis mūs piekrāpa. Viņa ugunsmatu šamanis Durza samaitāja mūsu virsaišu prātus un piespieda ciltis darboties kopīgi, kaut starp urgļiem tā nav pieņemts. Kad rūķu caurajā kalnā mēs to beidzot aptvērām, mūsu valdniece, ko dēvē par herndālu, aizsūtīja manu bērnu māti pie Galbatoriksa, lai pieprasītu paskaidrojumus par tādu izrīkošanos ar mums. Garžvogs papurināja tik loti dīvaino galvu. Viņa nepārnāca. Mūsu dižākie teķi krita Galbatoriksa labad, bet tad viņš mūs pameta kā salauztu zobenu. Viņš ir drajl, viņš ir bezragu nodevējs ar čūskas mēli. Nakts Mednieces kundze, tagad mūsu rindas ir kļuvušas retākas, bet, ja tu to ļausi, mēs kausimies tavā pusē.
- Kāda ir cena? Nasuada vaicāja. Jūsu Herndāla droši vien gribēs kādu atlīdzību?
- Mēs gribam asinis. Galbatoriksa asinis. Un, ja Impērija kristu, mēs gribētu, lai tu ierādi mums zemi, kur dzīvot un vairoties, lai nākotnē vairs nebūtu jākaro.
Nasuadas sejas izteiksme ļāva Eragonam paredzēt viņas lēmumu, vēl pirms pār vārdenu pavēlnieces lūpām bija izskanējis pirmais vārds. Laikam to pašu nojauta arī Jormundurs, jo viņš pieliecās pie pavēlnieces un pusbalsī sacīja: Nasuada, tu nedrīksti tā rīkoties. Tas ir pretrunā ar lietu dabisko kārtību.
- Daba nepalīdzēs mums pieveikt Impēriju. Mums ir vajadzīgi sabiedrotie.
- Karavīri dezertēs, ja viņus spiedīs karot kopā ar urgļiem.
- Ar to mēs tiksim galā. Eragon, vai viņi turēs doto vārdu?
- Tikai tik ilgi, kamēr mums būs kopīgs ienaidnieks.
Spēji pamājusi, Nasuada atkal ierunājās pilnā balsī: Lieliski, Nār Garžvog. Tu ar saviem karotājiem vari apmesties mūsu armijas labajā spārnā, mazliet nostāk no mūsu galvenajiem spēkiem, un tad mēs varam apspriest vienošanās nosacījumus.
-Ahgrat ukmar, kuilis noņurdēja, uzsizdams ar dūrēm sev pa pieri. Tu, Nakts Medniec, esi vieda herndāla.
- Kāpēc tu mani tā dēvē?
- Par herndālu?
- Nē, par Nakts Mednieci.
Garžvoga rīklē atskanēja kas līdzīgs rukšķienam Eragonam likās, ka tie varētu būt smiekli. Par Nakts Mednieku mēs sākumā nosaucām tavu tēvu, jo viņš medīja mūs tumšajos gaiteņos zem rūķu kalna, un arī viņa tumšās ādas dēļ. Tu esi viņa cienīga pēctece un cienīga viņa vārda mantiniece. Tad kuilis pagriezās un devās ārā no nometnes.
Piecēlusies kājās, Nasuada pasludināja: Ikviens, kurš uzbruks urgļiem, tiks sodīts tā, it kā būtu uzbrucis savējiem. Raugiet, lai šī ziņa tiek nodota visām vienībām.
Tiklīdz viņa bija nodevusi šo pavēli, Eragons ieraudzīja, ka, apmetnim plīvojot vējā, straujiem soļiem tuvojas karalis Orins. Piesteidzies mazliet tuvāk, viņš iesaucās: Nasuada! Vai tiesa, ka tu tikies ar urgli? Kāpēc tu tā rīkojies, un kāpēc man par to nepaziņoja ātrāk? Es nesaprotu…
Taču karali pārtrauca kāds sargkareivis, kurš izskrēja no telšu mudžekļa un iesaucās: Tuvojas jātnieks no Impērijas nometnes!
Jau nākamajā mirklī karalis Orins bija aizmirsis visus pārmetumus un aizsteidzās pakaļ Nasuadai, kas straujiem soļiem devās uz armijas priekšējo līniju pusi. Viņiem sekoja savs simts cilvēku. Nevēlēdamies spaidīties pūlī, Eragons uzrausās mugurā Safirai un ļāva viņai nogādāt savu Jātnieku līdz mērķim.
Kad pūķis apstājās pie uzbērumiem, ierakumiem un zemē sadzītajiem noasinātajiem mietiem, kas sargāja vārdenu pozīcijas, Eragons ieraudzīja vientuļu jātnieku, kas mežonīgos auļos triecās pāri neitrālajai joslai. Viņam virs galvas zemu riņķoja maitasputni, lai noskaidrotu, vai gadījumā gaidāmo dzīru galdā nav parādījušās uzkodas.
Jardus trīsdesmit no brustvēra jātnieks pievilka melnā ērzeļa grožus, saglabādams iespējami lielāko attālumu starp sevi un vārdeniem. Tad viņš nokliedza savu ziņojumu: Atsakoties no karaļa Galbatoriksa piedāvātajiem saprātīgajiem padošanās noteikumiem, jūs esat nolēmuši sevi nāvei. Pārrunas tiek pārtrauktas. Draudzības roka pārtop kara dūrē! Ja kādā no jums vēl mājo bijāšana pret mūsu likumīgo valdnieku, visgudro un visspēcīgo karali Galbatoriksu, tad bēdziet! Lai neviens nestājas mums ceļā, kad mēs dosimies šķīstīt Alagēziju no visiem likumpārkāpējiem, nodevējiem un musinātājiem. Un, kaut gan tas sāpina mūsu karali jo viņš zina, ka uz visiem šiem dumpjiem vienkāršos ļaudis samusina vīlušies un apmāti vadoņi, mēs šķīstīsim nelikumīgi pašpasludināto valsteli, ko mēdz dēvēt par Surdu, un pievienosim taisnīgā karaļa Galbatoriksa valdījumiem, jo tikai viņš dienu un nakti pūlas savas tautas labā. Tāpēc bēdziet, es saku, vai piedzīvosiet jūsu ziņneša likteni.
