- Redziet, kungi, tas var nozīmēt beigas… Dzīvības beigas no šejienes līdz Parīzei. Vai arī komēta var paiet garām Zemei un apbērt mūs ar kosmiskajiem akmeņiem. Kā to pavēstīt pasaulei, lai visi nekļūtu traki vai nepakārtu mani kā meli, ja izrādītos, ka esmu kļūdījies? Bleiks pārtrauca runāt un paskatījās uz vīriem.
- Kā tad jūs zināt, ka tā ietrieksies tieši šeit? Jītss, plūkādams bārdu, atturīgi vaicāja.
- No komētas augstuma debesu austrumu daļā un no planētas griešanās, dalot to ar attālumu, ko komēta nogājusi līdz šim, var secināt, ka tā vai nu ietrieksies Zemē, vai arī paies tai garām piecas jūdzes virs mūsu galvām. Jebkurā gadījumā postījumi būs nekad iepriekš neredzētos apmēros.
- Kas notiks, ja komēta ietrieksies Zemē? lords Flembergs bažīgi jautāja.
- Nevaru būt pilnībā pārliecināts, bet zinu, ka pēc divdesmit dienām vai nu mēs vēl atrādīsimies šeit, vai arī Cīpsaidas putekļi būs sajaukušies ar mūsu kauliem. Bleiks piegāja pie teleskopa. Ir pienācis laiks jums palūkoties pašiem. Tur gan ir mākonis, bet komētu var redzēt. Tā nāk ar katru dienu tuvāk, daudz tuvāk.
Lords Flembergs pagājās uz priekšu un caur teleskopa lēcām paskatījās uz briesmoni, kurš brāzās cauri kosmosa dziļumiem uz viņu pusi. Telpā bija iestājies pilnīgs klusums. Svece mirgoja vējā, kas pūta no atvērtā loga, un salti, kā lēns bēru gājiens atbalsojās zirgu pakavu duna, tiem klaudzinot pa ielu.
Jītss nepacietīgi mīņājās, gaidīdams savu kārtu. Viņš rakņājās pa svārku kabatām, izmezdams uz grīdas saplēstas papīra strēmeles un ar kurpes papēdi klaudzinādams pa vaļīgu grīdas dēli. Beidzot lords Flembergs atgāja no teleskopa. Jītss ieraudzīja, ka viņa sejai pārslīd savāda izteiksme. Viņš piegāja pie aparāta, lai ielūkotos kosmosā.
Jītsa priekšā atradās ātri lidojoša sarkanbaltas gaismas lode, dūres lielumā; tālumā stiepās tās garā aste. Žurnālistam tā atgādināja sprāgstošu zvaigzni, kas karājās uz melnā debesu audekla, tāpat kā Londonas tilta gaismas plīvoja oktobra dūmakā virs upes.
- Vai tā ir komēta? Un tās dēļ visa šī jezga? Cilvēk, tā taču atrodas aiz debesu loka! Kā jūs varat par to uztraukties? Jītss izsaucās zemā ziemeļnieka balsī.
- Ja jūs kaut nieku interesētos par zinātni, tad tas jums liktos visnotaļ svarīgi, atbildēja Flembergs, pirms kāds cits paspēja ierunāties. Redzot komētas astes formu, ir skaidrs, ka tā nāk mums virsū. Jūsu darbs ir pavēstīt šīs ziņas pasaulei, bet ne patiesību… Tas varētu būt par daudz, lai cilvēki saprastu, un mēs nedrīkstam satraukt Londonu, var izcelties revolūcija.
- Ko tad, jūsuprāt, man sacīt? "Atklāta komēta, nakts priekšnesums, lai apgaismotu Londonu"? Es zinu, vēl labāk: "Karstākā parādība kopš Lielā ugunsgrēka, un tā ierodas tieši pie jūsu sliekšņa!" Vai jūs gribat, lai es uzrakstu tādu virsrakstu? Kurš var pateikt, vai kaut kur nav vēl kāds muļķa zinātnieks, kas tieši šobrīd vēro debesis un grasās pavēstīt pasaulei to, ko jūs nevēlaties tai darīt zināmu? Jītss dusmīgi raustīja savu garo bārdu.
- Tieši tāpēc jums nākamajā pirmdienā jāpublicē paziņojums, ka Bleiks atklājis komētu, Flembergs, piegājis pie loga un aizvilcis aizkarus, noteica. Pastāstiet, ka tā paies garām Zemei un ka es esmu apstiprinājis Bleika aprēķinus! Karaliskā biedrība saka…
- Karaliskā biedrība, tas burvīgais nejēgu un šarlatānu apkopojums! Apžilbināsim viņus ar jaunu zinātni! Vai to jūs vēlaties no manis? Jītss jautāja. Paskatieties, kas notika iepriekšējā naktī! Viena trīce, un tāds tracis! Tika nogalināts vairāk nekā simt cilvēku. Izskaidrojiet man to! Kas to izraisīja? Kāpēc Londonas suņi kļuva traki? Neviens no jums nevar dot atbildi. Zinātne, mani dārgie draugi, ir bijusi nolikta svaru kausos un atzīta par vieglu. Jums visiem vajadzēja turpināt taisīt zeltu no vara. Vai tā tas viss nesākās? Daudzi nojums ir slaveni brīnumdari.
Jītss piegāja pie durvīm, pagrūzdams Bonhemu nost no ceļa.
- Jūs dabūsiet savu stāstu, Flemberg, bet es gribu zināt, kas notiek, un, ja komēta mums trāpīs, mana kariete būs pirmā, kas trauksies pa Ziemeļu ceļu laukā no šīs smirdošās pilsētas. Tagad atvainojiet, man ir neatliekamas darīšanas.
Jītss aizcirta durvis un brāzās lejā pa kāpnēm. Varēja dzirdēt, kā viņa smagais stāvs nodārdina pie katra pakāpiena un aizvirzās pa priekšnama grīdu. Kad viņš izgāja pa ārdurvīm, atskanēja skaļš būkšķis.
Zinātnieki stāvēja blāvajā sveces gaismā un skatījās cits uz citu.
- Ko viņš darīs? Bonhems piesardzīgi pārtrauca istabā iestājušos klusumu.
- Jītss ir mans cilvēks, mierīgi noteica lords Flembergs. Viņš darīs, kā es teikšu, un viņš to zina. Bez manas naudas viņam nebūtu avīzes, bet ne visi to zina.
