- Nāc, paskaties! viņš uzsauca Bonhemam. Katru nakti zem kokiem stāv kāds vīrs. Viņš novēro šo māju.
Bonhems paglūnēja pa aizkara spraugu. Tur, tālu gobu ēnā, viņš saskatīja tumšu vīrieša siluetu un atspīdumu no māla pīpes.
- Vīrietis tur ir visu laiku, sacīja Bleiks. Viņš sekoja man uz Pikadili un atpakaļ. Viņš ir ģērbies kā hugenots melnā cepurē, garos, melnos svārkos un nekad nesmaida.
- Varbūt viņš vienkārši bēg no vajāšanas un gaida, lai varētu tev nolaupīt naudu. Bonhems iesmējās.
- Tu vari smieties, īzak, bet visa šī situācija kļūst ar katru dienu dīvaināka. Es ticu, ka darbojas kādi spēki, par kuriem mēs maz ko zinām. Ja tas būtu hugenots, tad viņš te neatrastos svētdienas rītā. Viņš nespētu pretoties baznīcas zvanu aicinājumam.
- Kāpēc tad tu neizseko viņu? Viņam taču kaut kur vajag gulēt un ēst, un pat franči nav tik vulgāri, lai atvieglotos zem gobas.
- Esmu viņu novērojis viņš neēd un neguļ. Viņš stāv tur, kad es eju gulēt, un joprojām atrodas turpat, kad pieceļos. Viņš pārvietojas tikai tad, ja to daru es. Kad pūš vējš, viņš vienkārši saslien apkakli un atbalstās pret koku. Ja es nebūtu redzējis viņu tuvumā, tad teiktu, ka tas nav cilvēks, bet rēgs.
-Arī dzīvajiem ir iemesls mūs vajāt, Bonhems noteica, raudzīdamies lejā uz ielu. Vai es varētu aiziet un piedāvāt viņam vakariņas? Varbūt viņš jutīsies ērtāk, ja atnāks un atpūtīsies kopā ar tevi, lai jūs abi varētu iepazīties…
- Lai varētu pārgriezt man rīkli, un viss? Bleiks atteica.
- Nu labi, ielūkosimies viņam sejā! Bonhems pievilka teleskopu pie loga un noregulēja to tā, lai varētu redzēt caur aizkara spraugu.
Paskaties! iesaucās Bleiks. Kas ar vinu notiek?
Kamēr abi vīri skatījās, svešinieks viņu acu priekšā sāka izgaist. Vispirms kājas pārvērtās sudrabotās sprikstis, kas virmoja kā uguns dzirksteles. Tad balti kvēlot sāka rokas un visu ķermeni apņēma gaisma. Un tad pēkšņi viņš bija pazudis. Zālē virpuļoja gobas nodzeltējušās lapas. No vīrieša vairs nebija ne miņas.
Bleiks vērās tumsā. Gaisma no traktiera raidīja cauri kokiem baisas ēnas. Mirstošās lapas nokarājās no zariem kā pakārti cilvēki karātavās un čaukstinājās cita pret citu. Laukumā lampas gaismā virpuļoja upes miglas velniņi. Bleiks skatījās vēl un vēl, neticēdams savām acīm.
Ne Bleiks, ne Bonhems neredzēja mazu, druknu radījumu, kas steberēja pa ielas netīrumiem zem viņu loga un kā izsalkusi žurka metās lejā pa pakāpieniem, kuri veda uz mājas pagrabu, un tad ielīda iekšā pa atvērtajām trauku mazgātavas durvīm.
Kad Ageta mēģināja ielīst pa šauro spraugu veikalā, virs galvas ieskanējās mazs misiņa zvaniņš. Izkārtne virs durvīm trekniem burtiem vēstīja: Tadeušs Breisgēdls grāmatsējējs un tirgotājs. Vārdus ietvēra lielas, zeltītas grāmatas lappuses. Spēcīgajā vējā, kas pūta no upes, tās plivinājās šurpu turpu, aicinot ikvienu ieiet citā pasaulē.
No spirdzinošās rīta saules spožuma Ageta nonāca veikala tumsā, kur oda pēc pelējuma un mitra papīra. Sī vieta viņai atgādināja Roterhītas krastmalu ar tās pūstošu zivju iekšu smaku. Tās bija sakrautas kaudzē žūstošajās smiltīs tirgus galā. Lielie velvētie griesti atgādināja katedrāli. Gari zirnekļa tīklu pavedieni šūpojās uz priekšu un atpakaļ, mirgodami sveču liesmās, kas izgaismoja katru eju.
Agetai prātā skanēja Hezrīnas balss: "Grāmatu tirgotājs… Londonas tilts…" Te nu viņa bija Tadeuša Breisgēdla grāmatveikalā. Viņa nekad agrāk nebija tādā vietā uzturējusies. Tā bija plaša telpa, apdarināta ar tumša ozolkoka dēļiem no veciem kuģu vrakiem.
Augstu pie sienas pacēlās kuģa priekšgala rotājums sieviete violeti zilā apmetnī noraudzījās lejup uz putekļiem klātajiem plauktiem, kuri bija līdz pēdējam piebāzti ar ādas vākos iesietām grāmatām.
Ageta klusu aizvēra aiz sevis durvis, un baznīcas zvanu skaņas, kas plūda iekšā no Grabstrītas stūra, pieklusa. Zvani skandēja dziesmu par to, ka Dievs nav miris, un aicināja guļošos mosties, celties no gultām un iznākt saules gaismā, lai izlauztos no tumsas burvestību varas. Iekšā, grāmatveikalā, uzrakstiem klātās sienas apslāpēja zvanu troksni.
Ageta arvien vairāk apjauta, ka šajā augsto plauktu labirintā kāds viņu novēro. Meitene paskatījās augšup uz kuģa rotājumu viņai pretī raudzījās tā nedzīvās acis. Pa grīdu gar kājām pamuka peles un pazuda sienās. Ageta piesardzīgi un lēni lika soļus starp diviem gariem grāmatplauktiem, kas sniedzās no grīdas trīs viņas augumu augstumā. Cenzdamās elpot bez skaņas, viņa arvien vairāk sajuta kaklā kamolu. Visu laiku meiteni nepameta sajūta, ka telpā atrodas kāds, kuru nevar saredzēt. No veikalnieka nebija ne miņas, tikai rinda virs rindas grāmatām pārblīvētu plauktu, no kuriem bira smalki, balti putekļi. Cauri čīkstošajiem grīdas dēļiem pūta vējš un noklāja ar putekļiem katru eju.
