- Kāpēc tagad, Bleik? Vispirms zemestrīce, un tagad komēta. Vai tam ir kāda dziļāka jēga, kuru mēs nezinām? Bonhems klusu jautāja, ar acīm pārslīdēdams istabai. Ja es būtu reliģiozs cilvēks, es teiktu, ka pienākusi pastarā tiesa un tas radījums debesīs ir Radītāja sūtīts, lai piebeigtu mūs visus. Viņš apsolīja nekad vairs nesūtīt uz Zemi asins plūdus, bet nekur nav minētas uz Zemi krītošas zvaigznes.
- Jums taisnība, atteica Bleiks. Kā jūs pareizi sacījāt, nav minētas no kosmosa krītošas zvaigznes, un tas, ko mēs novērojam, ir nevis reliģiska problēma, bet gan zinātniska. Mūsu, zinātnieku, amata pienākums ir sniegt skaidru ieskatu notiekošajā un īstajā laikā brīdināt pasauli.
- Vai vispār nebrīdināt, vēsi piebilda lords Flembergs. Nedomāju, ka mums vajadzētu cilvēkiem kaut ko teikt. Karalim kā mūsu patronam gan jāzina, lai viņš varētu nokļūt drošā vietā, tāpat arī mūsu ģimenēm, kalpotājiem un biedrības locekļiem. To vajadzētu darīt tā, lai neizraisītu nekādu paniku. Es pateikšu
Jītsam, lai nepiemin, kur var ietriekties komēta. London Chronicle izsmies katru zinātnieku vai šarlatānu, kurš uzdrošināsies apgalvot, ka komēta ietrieksies Zemē.
Flembergs brīdi klusēja, un viņam radās neskaidra doma.
- Mēs varētu ielūgt visus cilvēkus uz sarīkojumu, lai redzētu, kā zvaigzne paiet garām Zemei. Mēs paši atrastos drošībā, ceļā uz ziemeļiem, bet vini būtu Haidparkā.
- Viņi būtu nolemti nāvei! Tā būtu liela nelaime, nepārliecinoši ieminējās Bonhems.
- Vai tas būtu tik slikti? turpināja Flembergs. Tas tikai pabeigtu to, ko mēs iesākām ar Lielo ugunsgrēku. Pasauli ir nepieciešams attīrīt no neziņas, māņticības un bailēm. Tieši tādu rezultātu varētu sasniegt. To, ko jūs dēvējat par nelaimi, es nosauktu par iespēju.
Flembergs paskatījās uz abiem vīriem. Viņa acīs kvēloja tāda kaisle, kādu Bleiks nekad agrāk nebija redzējis.
- Ņūgeita nespēj uzņemt vairāk cietumnieku, un trakomāja ir pārblīvēta ar trakajiem. Sī svarīgā notikuma apokalipse attīrītu Londonu no visiem mēsliem, kas piegružo ielas. Nebūtu slikta vakara izklaide. Lords Flembergs uzsmaidīja Bleikam. Mēs ar Jītsu rītvakar vienpadsmitos kopā ar jums Nando kafejnīcā iedzersim šokolādi. Vēlu jums labu nakti, un paturēsim to visu noslēpumā!
Flembergs devās uz durvīm un, paspraucies garām Malakinas kundzei, ātri atstāja māju.
Bonhems paskatījās uz Bleiku.
- Tu nepieminēji, kas ir teikts Nemorensis. Tev bija iespēja viņiem visu izstāstīt, bet tu to neizdarīji, viņš dusmīgi teica. Kā tad ar pareģojumu? Vai lords Flembergs nedomātu citādi, ja viņš zinātu par grāmatu?
- Flembergs domātu tieši tāpat, ja zinātu par Nemorensis. Es nevaru viņam tik lielā mērā uzticēties, lai skaidrotu to, ko zinām mēs. Viņš ir zinātnieks un maz ko saprot par likteni. Nemorensis ir Visuma patiesība, tā ir zinātne, saprāts un viss, kas uz mūžīgiem laikiem sajaukts kopā ideālā patiesībā. Savukārt lorda Flemberga kājas ir iestigušas cilvēka saprāta mālos un kabalas zinātne atrodas aiz viņa sapratnes robežām. Bleiks pavērās uz skapi, kurā bija paslēpis Nemorensis. Tas jāpatur noslēpumā.
Bleiks, satraukti savilcis uzacis, palūkojās uz Bonhemu un dziļi ievilka elpu.
- Man tev kas jāpastāsta. Tu domāsi, ka esmu traks. Pagājušajā naktī es izlasīju Nemorensis no vāka līdz vākam un, kad pāršķīru pēdējo lappusi, man acu priekšā pavērās vēl viena lappuse ar uzrakstiem. Tie vēstīja par spēku, kas pārņems pasauli, kad Zemē ietrieksies komēta Vērmele, bet tas vēl nav viss. Bleiks norausa no pieres sviedrus. Šorīt es atgriezos, lai pārbaudītu savu darbu, izņēmu no skapja Nemorensis, iztinu to un tad atvēru pēdējo lappusi. Tur bija uzradušās divas jaunas lappuses, jauni ieraksti ar roku uz lappuses malām. Tici man, īzak, es nekļūstu traks.
Bleiks piesteidzās pie skapja un, izņēmis no kabatas garu misiņa atslēgu, atvēra slēdzeni, kas cieši aizdarīja skapja durvis. Viņš ceremoniāli izņēma no plaukta Nemorensis un nolika to uz galda.
- Paraugies pats! Bleiks norādīja uz jaunajiem ierakstiem.
Bonhems neticīgi paskatījās.
- Vai tu to izdarīji, Sabien? viņš jautāja, pāršķīris lappuses uz priekšu un atpakaļ, ar acīm meklēdams, kā tās pievienotas.
- Nevar atrast ne šuves, ne līmes pēdas, Bleiks atteica. Izskatās, it kā tās būtu izaugušas no grāmatas muguriņas, kā aug koka lapas, kas tiecas pretī saulei. Tās ir cieši iestiprinātas. Šodien es mēģināju vienu izraut no grāmatas, bet, izmantojot visu savu spēku, nespēju to ne izkustināt no vietas, ne saplēst.
Bonhems pāršķīra beidzamo lappusi.
- Tā vēsta par mocībām un sabrukumu, uguni un sēru. Zeme nodrebēs, un tas būs sākums lielu ciešanu laikam. Nemorensis runā par kādu radījumu. Par cilvēku, kurš spēj lidot un ir aizbēdzis no debesīm. Viņam ir atbilde uz mūsu jautājumiem.
- Vai tu tam tici, Sabien? Grāmatām, kas aug, un komētām, kuras sagraus mūsu dzīvi?
- Es ticu tam, ko redzu un sajūtu. Es meklēju patiesību.
Bleiks apklusa un piegāja pie loga. Viņš atvilka aizkaru, atstājot mazu spraudziņu, un caur to palūkojās uz laukumu.
