Observatorijas telpas durvīm bija liels, apaļš rokturis ar pulētu misiņa slēdzenes aizsargplāksnīti, kas sveces gaismā mirgoja kā zelts. Virsmā bija ieskrāpētas svaigas, dziļas švīkas, un grīda piegružota ar metāla plēksnēm. Ageta atspiedās pret durvīm, un tās ātri atsprāga vaļā. Telpā bija liels teleskops, kas caur atvērto logu tēmēja debesīs.
Tālākajā istabas galā meitene pamanīja lielas skapja durvis, kas bija atstātas mazliet pavērtas, it kā tas, kurš gājis pie skapja, būtu iztraucēts. Durvis viegli šūpojās uz priekšu un atpakaļ. Ageta nekad nebija redzējusi, kas aiz tām atrodas, Bleiks šī skapja saturu turēja noslēpumā. Šī bija viņa maģiskā istaba un nebija domāta tiem, kuru prāti saistīti pie zemes. Domādama tikai par Nemorensis un par to, cik priecīgs būs Tadeušs, kad viņa atgriezīsies, Ageta atvēra durvis plašāk un ieskatījās skapī. Tur, uz vienīgā plaukta, stāvēja grāmata. Meitene paberzēja ar roku tās veco ādas vāku un pārbrauca ar pirkstiem pār savādajām burtu formām uz vāka. Viņa lēnām noņēma grāmatu no plaukta un piespieda pie krūtīm, cik vien cieši varēja, vēlēdamās iesūkt grāmatu dziļi sevī. No lappusēm kā koši balts mākonis pacēlās putekļi. Kad meitene steidzās uz durvīm, tie virmoja viņai apkārt kā biezējoša migla.
Tad Ageta izdzirda aiz aizkariem apslāpētu elpošanu. Viņa apstājās, nebūdama pārliecināta, ko ir saklausījusi. Skaņa atkārtojās, un aizkari sakustējās. Vienīgā svece meta uz koka grīdas garas ēnas. Ageta, pilnīgi sastingusi, cieši turēja grāmatu. No vietas, kur skanēja sēkšana, parādījās gara, tieva, plēvaina roka, kas sāka lēnām atvilkt aizkaru.
Istabā ieplūda mēness gaisma, un Ageta, ieraudzījusi sekarisa seju, neuzdrošinājās pakustēties. Radījuma zeltītās acis vērās viņā kā divas vizmojošas laternas.
- Mana grāmata… tas klusu noteica, pastiepis pret meiteni savu garo, plēvaino roku.
Agetas domas traucās neticamā ātrumā. Viņa zināja, ka nedrīkst pievilt Tadeušu.
- Nemorensis, viņa izaicinoši atbildēja. Sī grāmata ir Nemorensis, un tā pieder Tadeušam Breisgēdlam.
Meitene paspēra dažus īsus soļus uz durvju pusi, sakopodama katru spēka drusciņu, lai atvairītu bailes.
Sekariss, acīm mirgojot, neveikli tuvojās, vilkdams smagās pēdas pa koka grīdu. Ageta, cieši turēdama grāmatu vienā rokā, pagriezās un skrēja, cik ātri vien spēja, aizcirzdama aiz sevis observatorijas durvis. Viņa apstājās ārpusē pie durvīm, ar acīm meklēdama, kā aizturēt radījumu, lai tas nesekotu. Ieraudzījusi durvīs atslēgu, viņa ātri to pagrieza, aizslēgdama durvis, tad atspiedās pret garā koridora sienu un dziļi ieelpoja. Cauri visam ķermenim izskrēja bailes, iekvēlinot katru nervu un dzīslu.
- Ageta, iesaucās balss no gaiteņa tālu lejā, vai tā esi tu?
Tas bija Bleiks.
- Kas notiek, meitēn? Ir jau gandrīz pusnakts!
- Viss kārtībā, doktor Bleik, tikai vēja brāzma aizcirta durvis, Ageta atsaucās, cenšoties novērst uzmanību. Sī bija vienīgā iespēja aizbēgt no mājas ar grāmatu.
Tie bija tikai vārdi, un mānīšanās padevās tik viegli, ka meli nolija viņai no lūpām kā medus. Meitene apstājās tumsā un ieklausījās atbilde nesekoja, gaitenī nebija dzirdami soļi. Viņa atskatījās. Atslēga sāka lēnām kustēties, jo radījums ar savām neveiklajām rokām mēģināja atvērt durvis. Ageta attālinājās no durvīm.
Tiklīdz viņa pagriezās, atskanēja apdullinošs troksnis. Durvis salūza ātrāk nekā no ieroča šāviena trāpījuma. Garā, spēcīgā sekarisa roka izšāvās cauri salauztajām durvīm un satvēra meiteni aiz rīkles, pievelkot viņu pie izplēstā cauruma. Radījums mēģināja viņu izvilkt cauri dūres formas atverei, tad atsvieda atpakaļ un atkal pievilka klāt, triekdams meiteni pret durvīm kā lupatu lelli.
Kad sekariss svaidīja viņu šurpu turpu, meitenes sejā dūrās lielās, asās šķēpeles. Ageta turēja grāmatu vēl ciešāk, saprazdama, ka nedrīkst to zaudēt. Viņa atspērās pret durvīm un ar visu spēku trieca ar grāmatu radījumam pa roku, cerot uz brīnumu ka tas atlaidīs savu arvien ciešāko tvērienu.
- Debesu vārdā, kas tur, meitēn, notiek? tālu apakšā iesaucās Bleiks un kopā ar Bonhemu sāka kāpt pa kāpnēm.
Ageta juta, ka kājas kļūst vājas un acis izsprāgst no dobumiem. Radījums izspieda no viņas pēdējo elpu. Prātu apdullināja bieza, sarkana migla, un viņa noslīdēja uz grīdas. Ar pēdējiem spēkiem, cik stipri vien spēja, Ageta blieza ar Nemorensis pa roku, kas viņu tik cieši turēja.
Pēkšņi Ageta sajuta, ka radījums uz mirkli atlaiž tvērienu. Viņa izlocījās un nokrita uz ceļgaliem. Sekariss izstiepa roku, izmisīgi cenzdamies viņu saķert. Meitene locījās pa paklāju, ar vienu roku turēdama grāmatu, bet briesmonis tikmēr centās izsist durvis no eņģēm.
- Ko tu, meitēn, dari? Bleika balss tuvojās.
Ageta uzlēca kājās, kad sekariss sadragāja koka
