paneli, piešķiezdams koridoru ar smalkām ozolkoka šķēpelēm. Viņa elsodama bēga uz gaismas un Bleika skaļās balss pusi. Divus soļus tālāk atradās durvis, kuras veda uz kalpotāju kāpnēm; trijos posmos spirālveidā kāpnes vijās lejā uz virtuvi un kalpotāju ieeju. Meitene dzirdēja, kā Bleiks un Bonhems klaudzina pa kāpņu laukumiņa grīdu zem viņas, to smagie soļi dipēja pa koku un paklāju. Sekariss grasījās sašķaidīt beidzamo durvju paneli, tas drebēja rāmī. Ar pēdējo lēcienu Ageta satvēra durvju rokturi, kuras veda uz kāpnēm. Durvis viegli atvērās, un augšup plūda vārītu kāpostu smarža. Meitene nostājās uz šaurā pakāpiena akmens kāpņu augšgalā un steidzīgi pievēra durvis, atstājot šauru spraudziņu, caur kuru varēja pārredzēt koridoru.
Viņas redzeslokā bija kāpnes un durvis. Meitene redzēja, kā sekariss tās dauza un cenšas izlīst laukā pa caurumu, tad neveikli nokrīt uz paklāja un paripo zem galda, notriecot uz grīdas sveci.
Bleiks steidzās pa priekšu Bonhemam un pirmais ieraudzīja radījumu.
- īzak! viņš iekliedzās, kamēr Bonhems elsdams centās noskriet beidzamos pakāpienus. Pistoli!
Bonhems neveikli sataustīja kabatā mazo dendija pistoli. Sekariss tika uz kājām un paraudzījās uz abiem vīriem. Palūkojies uz Bleiku, viņš nodrebēja, tad paskatījās uz savas rokas pirkstiem. Radījums pielika tos pie plānās mutes, kuru gandrīz apslēpa vibrējošā lapu maska, kas klāja viņa seju, un vienu pagaršoja.
- Tas esi tu… briesmonis noteica, iedams virsū vīriem. Tu vari to padarīt vieglāku, un es nogalināšu tevi ātri, vai arī cīnies, bet tad tas ies mazliet ilgāk.
Bonhems izņēma no kabatas ieroci un notēmēja uz radījumu, bet Bleiks atkāpās.
- Vēl viens solis, dēmon, un es šaušu! Bonhems iekliedzās, turēdams sev priekšā mazo pistoli.
- Nerunā ar to, bet nošauj! izmisīgi sauca Bleiks.
- Nejau tu esi man vajadzīgs, bet gan viņšl atteica radījums, lēnām iedams viņiem virsū un norādīdams uz Bleiku.
Bonhems svārstīdamies paskatījās uz Bleiku.
- Nošauj to! Bleiks, kāpdamies atpakaļ, vēlreiz nokliedzās. Tas grib mani nogalināt!
Bonhems uzvilka gaili, pacēla roku un izšāva. Šaurajā koridorā atbalsojās sprādziens. Mazais ierocis, spļaudams sarkanas ugunis un aizdedzinādams stobra pildījumu, trāpīja radījumam, atsviežot to atmuguriski uz grīdas. Sekariss gulēja nekustīgi, un arvien lielāks viņa ādas laukums atkal pārvērtās par baltu, sakaltušu mālu.
- Vai tas ir beigts? Bonhems jautāja, pārlādēdams pistoli.
Bleiks paraudzījās draugam pār plecu.
- Tas nekustas un neizdveš ne skaņu. Pagaidi šeit, es dabūšu savu zobenu, viņš sacīja un noskrēja stāvu zemāk.
Ageta pilnīgā tumsā klusu slīdēja lejā pa spirālveida kāpnēm. No tūkstoškārtējas staigāšanas viņa šeit pazina katru pakāpienu.
Bonhems palika sardzē, turēdams pistoli notēmētu uz gulošo briesmoni, kas piepildīja visu šauro gaiteni. Bleiks ātri atgriezās, sakampis jūrnieka mačeti, ko viņam bija uzdāvinājis tēvs.
- Nekad nedomāju, ka pieredzēšu dienu, kad vēlēšos to izmantot, viņš dedzīgi noteica, tuvodamies briesmonim. Sis radījums, nenoliedzami, ir dīvainākais no visiem, kādus mēs jebkad esam redzējuši, un tas nav nācis no zvērnīcas.
Bonhems nostājās ejas galā, bet Bleiks piegāja radījumam tuvāk, turēdams sev priekšā zobenu. Viņš pabikstīja sekarisa ķermeni ar tā galu. Briesmonis nekustējās. Saņēmis dūšu, ko piešķīra spoži nospodrinātais asmens, viņš iecirta radījumam kājā. Asais asmens gals iecirtās dziļi dubļveida miesā. Ievainojums izkalta kā sauss māls.
- Tu to nogalināji, Bonhem, nāc, paskaties! Bleiks aplūkoja lapām klāto seju un aukstās, zeltītās acis. Ja es būtu kādreiz tādu redzējis, tad teiktu, ka šis ir īsts elles radījums. Vai tagad tu tici, ka mēs esam kas vairāk nekā tikai miesa un asinis? Tagad, kad man ir šis radījums, ko parādīt sabiedrībai, arī mana zinātne to pierādīs.
Viņš paskatījās uz Bonhemu.
- Esmu pārliecināts, ka tam visam ir kāds sakars ar komētu. Šķiet, ka tās klātbūtne ir sakustinājusi visu pazemi. Mums jābūt uzmanīgiem, Bonhem. Jo tuvāk nāk debesu pūķis, jo dīvainākas parādības mums uzbruks.
-Vai tu domā, ka tas varētu būt apēdis tavu kalponi? Bonhems jautāja, ar skatienu meklēdams Agetu.
- Mēs drīz vien atklāsim, kas noticis. Par vinu es neraizējos kalpotājus var aizstāt ar citiem, tikai kā mēs izskaidrosim tās tēvam, ka viņa meita guļ elles eņģeļa vēderā! Bleiks iesmējās. Pazīstot viņu, es brīnos, ka tas radījums vēl bija dzīvs, kad tu uz to šāvi. Gan jau drīz uzzināsim meitenes likteni, jo es domāju pārgriezt šo radījumu uz pusēm un secēt katru gabalu. Tāda izdevība otrreiz vairs negadīsies.
Bleiks saprata, ka kaut kas ir atvedis sekarisu pie viņa. Viņš ātri aplūkoja tā miesu, meklēdams kādu zīmi vai talismanu, kas liecinātu par tā izcelsmi. Prāts izmisīgi steidzās to izzināt. Šī bija debesu dāvana, citas pasaules bērns, ko atsūtījusi komēta, lai paplašinātu cilvēka prāta robežas.
- Palīdzi man to aiznest līdz galdam, un tad mēs sagriezīsim to gabalos un gūsim jaunas zināšanas. Bleiku bija pārņēmusi kvēla interese.
