Katra zvaigznes stara galu iezīmēja akmens stabs. Zvaigzne bija izkalta kambara akmens grīdā. Velvēto jumtu izraibināja sīki gaismas punkti, un akmens alas augstākajā punktā metāla paliktnī, kas bija piekārts pie griestiem resnā zelta ķēdē, dega eļļā mērcēta auduma bumba, veidojot augstajos griestos ņirbošas ēnas.
Zemu apakšā, zvaigznes staru galos, sēdēja četras figūras dažādu radījumu maskās, viens no krēsliem bija brīvs. Punktus savienoja plats zelta aplis, kura vidū atradās augsta māla figūra. Radījumam bija plēvainas, sānos iespiestas rokas un seja no ozola lapām.
- Mēs nevaram viņu ilgāk gaidīt, noņēmis no galvas kapuci, teica vīrietis lapsas maskā. Ir parādījies mēness, un tas, kas mums jādara, ir jāpaveic šonakt.
- Mums ir tikai četri zvaigznes stari, klusā balsī iebilda tīģera maska, neērti grozīdamās krēslā. Vai mums pietiks spēka šonakt veikt tādu burvestību?
- Ir tikai viens veids, kā to uzzināt, nosēca vecišķa balss no sermuļa galvas. Ja mēs veiksim burvestību un tā iedarbosies, tad būsim piebūruši to radījumu mēs redzēsim to savām acīm, tieši šeit un tūliņ.
- Tad sāksim! pūces galva ierunājās asā tonī.
Lapsas maska lēnām piecēlās no krēsla un piegāja
pie māla figūras. Rokā tā turēja mazu sudraba kārbiņu ar pērļotu vāku. Iedama maska pagrieza vāciņu, atmeta pār plecu apmetni un ielika vāciņu svārku kabatā. Tad tā izņēma vairākus cilvēka nagus un uzmanīgi ielika tos pirkstos māla figūrai.
- Ar šo kaulu tas piešķirs tev dzīvību, maska noteica, nostājusies figūrai blakus un uzlikusi tai uz aukstā, mitrā pleca roku.
Sermuļa maska piecēlās no sēdekļa un piegāja pie radījuma vienlaikus ar pūci un tīģeri. Viņi ietvēra to lokā un staigāja apkārt pretēji saules kustības virzienam, garāmejot katrreiz aizskardami tā galvu un seju.
Sermulis iebāza roku mazā ādas maisiņā, kas karājās tam kaklā, un izvilka divas zelta monētas, tad pagriezās pret radījumu un ielika tam katrā acu dobumā pa monētai.
- Vainas monēta, nozagta viņam no kabatas. Alķīmiķu noburta, tā tagad ir elements, kas piešķirs tev redzi. Sermuļa roka, to darot, trīcēja.
Tagad savukārt apstājās tīģera maska. Tā novilka apmetni un noplivināja sev virs galvas, pārklājot sevi un radījumu ar biezu samta apsegu. Šķita, it kā viņa vēlētos, lai pārējie to neredz, un gribētu, lai tās dāvana radījumam paliek noslēpumā tīta pat viņas biedriem.
- Es piešķiru tev dzīvību. Mana elpa būs tava elpa, mana asins būs tava asins. Redzi par mani, mīli mani ar visu savu sirdi, vienmēr dari, ko es saku… Maska piespieda muti radījumam pie lūpām un, iepūzdama tam elpu, maigi noskūpstīja. Sekaris, zemes radījum, klausies manī!
Viņa uzplikšķināja ar rokām tam pa seju. Apmetnis ātri noslīdēja uz grīdas. Viņas maska bija notriepta ar zaļiem dubļiem, lūpas noziestas ar krāsu.
- Manas asinis būs tavas asinis!
To teikusi, tīģera maska izvilka no kabatas mazu sudraba nazīti un nogrieza sev pirksta galu. Asinis lija no brūces uz grīdas un pulsēdamas apšļāca radījumu.
- Tev ir jādzīvo, sekaris, jāstaigā pa cilvēku sapņiem un jāmājo prāta tumšākajās vietās.
Un viņa noskaitīja:
- Dubļi, asins un kauli.
Kritušā elpa lai nestu akmenim dzīvi,
Augošā mēness gaismā saucu es vārdu:
Sekaris, sekaris, dari, kas tev tagad darāms…
Visi reizē atgāja nost no radījuma, apsēdās zvaigznes stūros un gaidīja. Augstu virs viņiem savā zelta ķēdē griezās ugunsbumba, sviezdama kambarī dūmakainu gaismu. No visām pusēm skanēja kovārņu saucieni. Tie riņķoja gaisā un ar saviem melnajiem spārniem pārmāca gaismu. Sekariss apļa centrā nekustējās.
Lapsas maska paskatījās uz zvaigznes stūriem.
- Radījums ir nedzīvs, mūsu maģijai nepieciešama čūska, tā teica.
- Pagaidiet! iebilda tīģera maska. Pagaidiet, lai tas sāk elpot, ieklausieties, kā putni sauc tā dvēseli.
Augstu virs galvas kovārņi lidinājās apkārt radījumam, it kā nestu tam sudraba pavedienu, kas piešķirtu dubļu statujai dzīvību.
- Skatieties! iekliedzās pūces maska. Tas kustas!
Kambara vājajā gaismā radījuma roka sāka lēnām
kustēties, plēvainie pirksti ar katru sekundi vairāk atdzīvojās. Radījumu pārklāja sudrabots mirdzums, kas kā bieza jūras migla cēlās viņam no kājām augšā pa ķermeni, sastindzinot dubļu ādu un pārvēršot to stingrā, zaļā miesā. Ozola lapas, kas klāja tā seju, pārvērtās par vibrējošu dzīvu lapu masku ar divām zeltītām acīm, kuras vērās apli ietverošajā tumsā. Uz košsarkanajām lūpām zaigoja svaiga rasa. Sekariss paošņāja gaisu, lēnām atvēra muti un dziļi ievilka dūmiem pilno gaisu.
- Sekaris, savā maigajā balsī sacīja tīģera maska, klausies, ko es teikšu! Es devu tev vārdu un radīju tevi kā savu bērnu. Manas rokas izveidoja tavu ķermeni, mana elpa deva tev dzīvību. Klausi manam aicinājumam! Ej prom no šīs vietas un iznīcini to, kura nagus tu nēsā. Lai nakts ir tavs aizsegs! Ej un atrodi viņu, un sagaidi īsto laiku! Neļauj nevienam sevi apturēt!
