— Piecelies! — Lūcijs teica, kad viņi pirmo reizi sarunājās pa teleofu. — Paej uz priekšu, un tu pārliecināsies, ka attēla blīvums ir tikai šķietams. Līdzko tu piecelsies no krēsla, es tevi vairs neredzēšu, bet tu mani redzēsi tāpat kā iepriekš. Drošāk!
Volgins piecēlās un izdarīja tā, kā bija ieteicis Lūcijs. Viņš it kā izgāja cauri krēslam un tajā sēdošajam cilvēkam. Atskatījies viņš neredzēja ne vienu, ne otru. Bet, kad Volgins atgriezās savā vietā, attēls atkal parādījās.
— Man grūti aptvert tādas lietas, — Volgins sacīja. — Es tās pilnīgi neizprotu.
— Nav nekāds brīnums — Lūcijs atbildēja. — Veikt laika ziņā tādu lēcienu, kā tev to nācies darīt, nav joks. Bet pienāks brīdis, un tu beigsi brīnīties.
— Vai tiešām pienāks? — Volgins nopūtās.
Ja izsauca pats Lūcijs, Volgins to uzzināja pēc klusa, melodiska zvana, kas atskanēja visās istabās un uz terases. Tad vajadzēja tikai pieiet pie teleofa un apsēsties krēslā. Sarunu biedra attēls parādījās tūlīt, un Volgins lieliski zināja, ka Lūcijam tai pašā mirklī parādījās arī viņš — Volgins.
Daudzas reizes viņi bija tādā veidā sarunājušies, bet Volgins vēl joprojām nespēja pierast un rīkoties ar teleofu mierīgi.
Sarunāties varēja ar jebkuru cilvēku, lai kurā Zemes malā tas atrastos. Un ikviena uz sarunu izsauktā attēls parādījās jebkurā mājā. Šādu radioki- notehniku Volgina saprāts nespēja aptvert.
Teleofs bija ieviesies sadzīvē jau pirms vairākiem gadsimtiem. Cilvēki pie tā bija pieraduši un nevarēja iedomāties, kā bez tā varētu iztikt. Šai sakarā bija radies un iesakņojies izteiciens, ko Volgins bieži dzirdēja: «redzēties īstenībā». Tas nozīmēja, ka cilvēki ir redzējuši cits citu nevis pa teleofu, bet īstenībā.
Stacionārās teleofa iekārtas bija ierīkotas tikai mājās. Tās izmantoja tad, kad gribēja savu sarunu biedru redzēt. Ja saruna bija īsa un notika ārpus mājas, cilvēku rīcībā bija kabatas aparāts, ko arī sauca par teleofu, bet kas darbojās pēc cita principa. Tas atgādināja nelielu, plakanu kastīti, ko varēja ielikt kabatā. Kastīte nebija atverama, tai nebija ne spraugu, ne pogu.
Katram cilvēkam pasaulē bija savs personiskais numurs, kas viņam tika piešķirts no dzimšanas līdz nāvei. Piemēram, Lūcijam bija numurs 8889-L-33, Muncijam — 1637-M-2. Pirmos četrus ciparus sauca par «indeksu», bet tos, kas atradās aiz vārda pirmā burta, — par «numuru». Volginam piešķīra personisko numuru tūlīt pirmajā dienā pēc ierašanās Muncija mājā. Izņēmuma veidā, bet varbūt tādēļ, lai izceltu tā īpašnieka neparastību, viņa numuram nebija indeksa un tas sastāvēja no divām zīmēm — D-l.
Lai izsauktu vajadzīgo cilvēku, pietika izņemt teleofu no kabatas un nosaukt numuru. Izsaukšanas signāls bija skaņa, līdzīga zummera dūkšanai. Sarunājoties aparātu vajadzēja turēt rokā, un, lai dzirdētu, ko sarunu biedrs saka, to nevajadzēja likt pie auss. Bez paredzētās sarunas nekādas citas skaņas nebija dzirdamas, jo katram numuram bija savs stingri noteikts viļņa garums.
Savu tagadējo izskatu kabatas teleofs bija ieguvis pavisam nesen. Vēl pirms desmit gadiem tam, tāpat kā stacionārajam, bija ciparnīca un, lai kādu izsauktu uz sarunu, vajadzēja nospiest pogu.
Kad Volgins jautāja, kas pilnveidojis teleofu, ne Muncijs, ne Lūcijs nevarēja atbildēt, viņi paši to nezināja. Tamlīdzīgi «sīki» uzlabojumi notika arvien visur un visās vietās, un to autori neuzskatīja par vajadzīgu paziņot savu vārdu. Patenti, protams, neeksistēja.
Maziņais «radiotelefons» ar savu pilnību izraisīja sajūsmu. Tas bija mūžīgs. No dzimšanas līdz nāvei tas uzticīgi kalpoja cilvēkam, bieži pāriedams no mirušā tā draugiem un radiniekiem, kuri vēlējās iegūt to piemiņai no agrākā īpašnieka. Ja kabatas teleofs pazuda vai nejauši sabojājās, tā vietā viegli varēja dabūt citu tuvākajā noliktavā, kur dežurējošais mehāniķis dažās minūtēs pielāgoja izraudzīto eksemplāru vajadzīgajam numuram, ja jaunais īpašnieks neprata to izdarīt pats.
Kad Volgins pirmo reizi iepazinās ar šiem aparātiem, viņš pajautāja Lūcijam, kāds ir to darbības attālums.
— Pietiekams sakariem ar ikvienu cilvēku, —• Lūcijs atbildēja, — neatkarīgi no tā, kādā zemeslodes vietā tas atrodas. Ja tev vajadzīgais cilvēks ir uz Marsa vai Venēras, tad iepriekš jāpaziņo teleostaci- jai. Sarunājas ar šā paša aparāta palīdzību, pasakot vārdu «nulle». Tas pats jādara, ja grib sarunāties ar kādu, kas atrodas uz Mēness.
— Bet Venēra, Marss un Mēness taču maina savu stāvokli attiecībā pret Zemi?
— Tam nav nozīmes. Teleofs, vienalga, kabatas vai stacionārais, sakariem enerģiju iegūst no teleostaci- jas, kuras mastus tu redzēji, lidojot šurp no Kipras. Tie paceļas visur un izstaro milzīgas jaudas enerģiju. Ar cilvēku, kas atrodas uz Venēras, Mēness vai Marsa, var sarunāties jebkurā laikā, pat tad, kad Venēra, piemēram, atrodas vienā pusē Saulei, bet Zeme — otrā. Tikai tādā gadījumā saruna ir ļoti neērta.
— Kāpēc?
