— Tāpēc, ka tad, kad starp Zemi un Venēru ir vislielākais atstatums, vilnis trauc uz vienu pusi gandrīz divpadsmit minūtes. Nav pārāk ērti, ja starp jautājumu un atbildi paiet gandrīz pusstunda. Taču dažreiz nākas sarunāties arī tādā veidā.
— Bet vai paātrināt nav iespējams? — Volgins jautāja.
— Nezinu, — Lūcijs atbildēja. — Vai nu tas nav iespējams, vai arī mūsu tehnika vēl nav pietiekami spēcīga.
Vēlāk, atcerēdamies šos vārdus, Volgins neviļus pasmaidīja. «Mūsu tehnika nav pietiekami spēcīga.» Savādi skanēja šāda frāze pasaulē, kur Volginam viss šķita pilnības galējā robeža.
— Galējās robežas nav, — teica Muncijs. — Zinātne ir bezgalīga.
— Jā, protams! — Volgins pievienojās. — Tomēr … Ko viena jūsu atomlidmašīna vien nozīmē …
Kopš tās dienas, kad Volginu atveda uz Muncija māju, viņš ne reizi vairs nebija sēdies šai brīnišķīgajā aparātā, kas ne ar ko neatgādināja viņa laika lidmašīnas.
Kādi spēki deva atomlidmašīnai iespēju nekustīgi karāties gaisā, it kā smejoties par gravitācijas likumiem? Kas piešķīra tai baismīgo ātrumu? No Kipras salas līdz Francijas dienvidu piekrastei viņi taču bija atlidojuši nepilnās četrdesmit minūtēs.
Pats vārds «atomlidmašīna» liecināja, ka to darbina atomreaktīvie spēki, taču Muncijs kādreiz izteicās, ka lidaparāta nosaukums neatbilstot tā.tagadējai uzbūvei, tas saglabājies no tālas senatnes. Atkal Volgins izdzirda viņam nesaprotamo vārdu «katrons».
Arī atomlidmašīnas vadīšana Volginam bija noslēpums. Tiesa, lidojot no Kipras, Lūcijs paskaidroja, ka atomlidmašīnu vadot ar biostrāvu, taču šis «paskaidrojums» toreiz neko nepadarīja skaidrāku. Tagad, pēc četriem mēnešiem, Volgins pamazām sāka orientēties varenajā biotehnikā, kas atradās viņam visapkārt un bija sastopama ik uz soļa šai mājā, kur viņš dzīvoja.
Pamazām viņam kļuva skaidrs, ka katronu enerģija un biostrāvas ir visas tehnikas pamats.
Nolicis grāmatu sāņus, Volgins devās pa terases kāpnēm lejā. Taisnā aleja, ko no abām pusēm apņēma puķu stādījumi, veda no mājas tieši uz pludmali. Virs galvas bija savijusies koku biezie zari, veidodami zaļu velvi. Jūra šķita kā tumšzila siena, kas sedza izeju, un gandrīz nemanāmi saplūda ar debesu zilgmi.
Volgins nolēma izpeldēties, jo diena bija ļoti karsta.
Līdzko viņš iznāca no alejas, plašais klaids it kā pavērās viņa priekšā. Volgins nogāja pašā ūdens malā.
Nepārredzamā tāle mirdzēja kā spogulis. Svelmainā dienvidu debess lēja versmīga gaisa šaltis. Brīnišķīga kā arvien bija ši piekraste, agraka Francijas perle — bagātā Rivjēra.
Volgins atcerējās, ka bija šeit kādreiz atbraucis no Parīzes. Toreiz nebeidzama virkne greznu hoteļu un privātu villu stiepās gan krastu, kas tagad šķita viens vienīgs dārzs.
Aizritējuši divtūkstoš gadu!
Bez miņas nozudusi bijusī Rivjēra di Ponente. Sub- tropiskie augi pienākuši līdz pašai jūrai. Šajos zaļumos slēpās nelielas mājiņas. Tajās dzīvoja zinātnieki, kuri strādāja mācību kombinātos, kas bija ierīkoti tajās vietās, kur kādreiz atradās Nica un Mentona.
No šīm divām pilsētām nebija palicis ne miņas.
Volgins aizvēra acis, pavērsdams seju pret Sauli.
Un pēkšņi viņam likās, ka viss, kas ar viņu noticis, — slimība, nāve, atdzimšana, ■— viss bijis tikai sapnis, acumirklīga iztēles kaprīze, halucinācija.
Tūlīt viņš atvērs acis, un atkal atgriezīsies īstenība. Viņš ieraudzīs agrāko Rivjēru, grezni ģērbušos cilvēkus, baltās jahtu buras, izdzirdēs visapkārt internacionālā, daudzās valodās runājošā pūļa čalas…
Pagātnes aina bija tik spēcīga, ka Volginu atkal, tāpat kā toreiz — bijušajā dzīvē, sagrāba dziļš sašutums. Tikai bagātie dīkdieņi ar pilnajām kabatām varēja šeit pavadīt «ziemas sezonu», izmantot pludmali, glāsaino jūru, izsmalcināto kūrorta komfortu. Rivjēra ar savu lielisko klimatu nebija pieejama strādnieku un vispār mazturīgo šķiru bērniem. Savām acīm Volgins bija redzējis Parīzes graustus un neskaitāmos bērnus, kuriem vajadzēja apmierināties ar netīriem pagalmiem un skopi saules apspīdētiem bulvāriem, kur auga vārguļojoši kociņi un zāle.
Viss, kas Volginu šeit apņēma, bija viņam svešs un naidīgs.
«Uz Parīzi!» viņš nodomāja. «Atpakaļ pie saviem cilvēkiem, pie sava iemīļotā darba!»
Augsts vilnis ar troksni uzbangoja krastā, apšļāk- dams Volgina kājas ar putām.
Viņš satrūkās un attapās.
Visapkārt joprojām pletās jaunās Rivjēras tukšā krastmala.
Bet kāpēc tukšā? . .. Kāpēc viņam tā likās? … Turpat pa kreisi, pa labi, visur redzami cilvēki. To gan nav tik daudz kā agrāk, taču krastmala nepavisam nav tukša.
Divsimt metru attālumā no Volgina trīs cilvēki skriešus metās jūrā. Viņam likās, ka tās ir trīs jaunas meitenes. Jautrie, sudrabainie smiekli, kas atlidoja līdz viņa ausīm, minējumu apstiprināja.
Nav vairs vecās Rivjēras!
Tā izgaisusi laika bezgalībā un nekad neatgriezīsies. Jaunā Rivjēra pieder visiem Zemes ļaudīm. Un vai gan tā nav skaistāka par agrāko?
