Volgins zināja, ka Muncijs atstājis Zemi divdesmit septiņas reizes, ka Vladilens, lai gan gados vēl jauns, krustām šķērsām izbraukājis visu Saules sistēmu, ka pat Mērija paguvusi divas reizes aizlidot uz Marsu un vienreiz — uz Venēru. Mēnesi trīsdesmit devītā gadsimta cilvēki pazina tikpat labi kā Zemi un uzskatīja par kaut ko līdzīgu Zemes nomalei.
Viņš to uztvēra kā faktu, kā raksturīgu šīs nepazīstamās dzīves iezīmi.
Zeme tagad bija tikai dzimtā māja, ne vairāk. Cilvēki devās no mājas prom un atgriezās tajā, nesaskatīdami tur neko neparastu.
Bet Volgins vēl arvien bija divdesmitā gadsimta cilvēks. Viņš bija nomiris pirms tam, kad uz Zemes sākās kosmiskā ēra, neko nezinādams par Zemes mākslīgajiem pavadoņiem, kas tika radīti drīz pēc tam; par tiem viņš izlasīja pēc divtūkstoš gadiem. Viņa acīs visi šie cilvēka pirmie kautrīgie mēģinājumi iespiesties kosmosā saplūda ar nākamo notikumu vēsturi. Ja viņš būtu toreiz nodzīvojis vēl piecpadsmit vai divdesmit gadu, viņam būtu vieglāk saprast un apjaust visu to, kas tagad sagādāja tik lielas grūtības īstenības uztverē.
— Uz Marsu — tas jau par daudz! — viņš atkārtoja,
Neviens nepasmaidīja. Volgina sarunu biedri saprata viņu varbūt pat labāk, nekā viņš saprata pats sevi. Taču arī viņi tūlīt neattapa, ko atbildēt šim cilvēkam, kura priekšstati un uzskati bija veidojušies bezgalīgā laika tālē.
Ar sievietēm piemītošo iejūtību Mērija atrada pareizo toni.
— Vai tu gribi redzēt manu māti? — viņa jautāja. — Mamma atrodas uz Marsa, un es zinu, ka viņa ļoti grib iepazīties ar tevi. Tāpat kā visi. Bet man būs patīkami, ja viņa ar tevi iepazīsies pirmā.
— Vai tas ir iespējams? — Volgins jautāja.
Vilinošā doma «tikties» ar cilvēku, kas atradās
miljoniem kilometru no Zemes, aizrāva viņu ar savu pasakainību.
»— Marsa bāzē ir ierīkots teleofs.
— Ja tā ir, priecāšos par šo tikšanos.
— Tad es tūlīt pieteikšu stacijai, un mūs savienos ar Marsu. — Šos vārdus teikdama, Mērija pieskrēja pie teleofa.
«Vai tiešām,» Volgins nodomāja, «šī sieviete tur uz Marsa ieraudzīs mani un pati parādīsies man, kā līdz šim parādījās Lūcijs?»
Viss notika tieši tāpat.
Gaidīt vajadzēja apmēram pusstundu. Un tad Mērija aicināja Volginu apsēsties krēslā. Diska centrā jau dega sarkanā uguntiņa.
— Tev veicas, — Mērija teica. — Mamma bija bāzē, un nevajadzēja ilgi gaidīt. Izsauc viņu pats.
Volgins nedroši pastiepa roku. Tas, kam tūlīt vajadzēja notikt, šķita neticams un vēl noslēpumaināks nekā iepriekš.
— Kāpēc uguntiņa ir sarkana, nevis zaļa kā vienmēr? — Volgins pajautāja, cenzdamies iegūt laiku, lai nomierinātos.
— Tāpēc, ka tie nav vietējie, bet starpplanētu sakari, — Lūcijs atbildēja.
— Kāds šai brīdī ir attālums no Zemes līdz Marsam?
— Apmēram deviņdesmit miljoni kilometru, — Vladilens tūlīt pateica.
— Informācija tiek pārraidīta ar gaismas ātrumu, — Volgins piebilda. — Tātad nāksies gaidīt minūtes desmit?
— Nemaz nebūs jāgaida. Sakari ir jau nodibināti, un Era ir šeit, — Lūcijs norādīja uz tukšo vietu iepretī Volginam. — Tu viņu ieraudzīsi tūlīt. Bet viņa ieraudzīs tevi tikai pēc piecām minūtēm.
— Nospied taču! — Mērija teica. — Mamma gaida.
Volgins nospieda sarkano punktu.
Pie tā, ka parādās krēslā sēdošs cilvēks, viņš jau bija pieradis, taču tagad sirdi pildīja sevišķas jūtas. Viņa apziņu nospieda milzīgais attālums.
Šī sieviete taču bija uz Marsa!
Pirmajā mirklī viņam šķita, ka tā ir Mērija, tik apbrīnojama bija mātes un meitas līdzība. Tikai vēlāk viņš ievēroja gadu starpību. Tomēr sieviete izskatījās pārāk jauna.
«Astoņdesmit gadu, neiedomājami!»
— Mamma, — Mērija teica, — tas ir Dmitrijs Volgins. Viņš nolēmis atstāt Muncija māju un iesaistīties sabiedrības dzīvē. Es palūdzu, lai viņš sastopas ar tevi pirmo.
Krēslā sēdošā sieviete pasmaidīja. Viņa skatījās tieši Volginā, un viņš atcerējās, ka nevienu citu Era šās sarunas laikā neieraudzīs, lai gan viņu redzēja visi, kas atradās istabā pie teleofa. Volginam tikko bija pateikts, ka Era ieraudzīs viņu un izdzirdēs to, kas šeit tiek runāts, tikai pēc piecām minūtēm. Tātad viņas smaids atbilda Mērijas vārdiem nejauši. Era pasmaidīja, zinādama, ka viņu jau redz, un šis smaids nebija domāts Volginam, bet vienkārši ikvienam, kas bija viņu izsaucis. Droši vien viņa domāja, ka runās Lūcijs vai Mērija.
— Runā, — Mērija čukstēja.
— Ļoti priecājos jūs redzēt, — Volgins iesāka. Viņa balss aiz uztraukuma aizrāvās. — Lūcijs uzskata mani par savu dēlu, bet Mērija par brāli. Tātad es varu jūs saukt par māti. Lūdzu, izturieties pret mani kā pret dēlu . ..
Viņš bezpalīdzīgi paraudzījās uz Lūciju, it kā lūgdams pateikt, ko runāt tālāk. Ja sieviete atrastos šeit, šajā istabā, viņš saņemtu tās roku, un vārdi rastos paši no sevis. Bet šāda saruna pāri izplatījuma bezgalībai, kad starp jautājumu un atbildi jāpaiet desmit minūtēm, laupīja viņam dvēseles līdzsvaru, neļāva koncentrēt domas.
Klātesošie labi saprata Volgina stāvokli un nāca palīgā.
— Vai tev patīk mana mamma? — Mērija jautāja.
