— Uzrunājiet mani ar «tu», — Volgins lūdza. — Man tas būs patīkami. Un jūs arī, — viņš pievērsās Mērijai un Vladilenam.
— Tikai tajā gadījumā, ja jūs darīsiet tāpat, —
Jo pasmaidīja. — Lūcijs jūs uzskata par savu dēlu. Esmu krietni vecāks par viņu, uzskatiet mani par savu otro vectēvu. Bet Mērija būs jūsu māsa.
Muncijs sēdēja turpat līdzās. Volgins apmulsis palūkojās uz viņu. Savas nesmalkjūtības dēļ, kuru Jo, protams, nevilšus pastiprināja, Volgins jutās gluži izmisis. Kā viņš varēja aizmirst cilvēku, kuram bija tik daudz pateicības parādā, kuru pazina labāk par visiem, — Lūcija tēvu! Kāpēc viņš līdz šim nebija iedomājies pasacīt Muncijam to, ko nupat pateica citiem? Ko darīt, kā izkļūt no šā stāvokļa?
Muncijs labi saprata Volgina domas. Viņš labsirdīgi pasmaidīja un, it kā kaut ko atcerējies, devās pie sava rakstāmgalda. Iedams garām Volginam, Muncijs pieliecās un noskūpstīja viņu uz pieres. Un Volgins saprata, ka vecais zinātnieks nav apvainojies, ka tas saprot visu un piedod.
Viņš juta atvieglojumu un bija dziļi pateicīgs Muncijam par tā smalkjūtību.
Neviens, liekas, nebija pamanījis šo īso, mēmo scēnu.
— Bet es būšu jūsu brālis, — Vladilens teica. — Tavs brālis, — viņš izlaboja, un Volginu pārsteidza viņa balss neparasti skaistais, sulīgais tembrs.
Viņš jau agrāk bija ievērojis, ka Vladilena balss atšķiras no citu balsīm ar dzidrumu un sevišķu, it kā metālisku pieskaņu.
— Man šķiet, ka tu labi dziedi, — Volgins ierunājās.
— Vladilens, — sacīja Lūcijs, — ir viens no labākajiem mūsdienu dziedātājiem. Viņam ir izcili skaista un spēcīga balss.
— Bet viņš taču ir astronoms!
— Nu, un kas par to? — Vladilens neliekuļoti brīnījās. — Vai tad astronoms nevar dziedāt?
— Es saprotu Dmitriju, — Muncijs teica. — Tu brīnies par to, ka Vladilens, kuram ir tāda balss, nav profesionāls dziedātājs, vai ne?
— Jā.
— Viņš nav izņēmums, bet drīzāk gan parasta parādība. Tavā laikā cilvēki gāja uz teātri, kas atradās pilsētā, kur viņi dzīvoja. Pilsētu bija daudz, bet teātru vēl vairāk. Mākslinieki bija dažādi — vieni vairāk, citi mazāk talantīgi. Izcilie talanti dzīvoja lielajās pilsētās, un tiem cilvēkiem, kas dzīvoja tālāk no lielajām pilsētām, vajadzēja apmierināties ar mazāk talantīgu izpildījumu. Pie mums stāvoklis ir pavisam citāds. Izrādē, lai tā būtu opera vai dramatisks uzvedums, piedalās labākie planētas mākslinieki. Un ikviens var noskatīties un noklausīties jebkuru uzvedumu jebkurā laikā. Tāpēc radies tāds stāvoklis, ka daudzi, tāpat kā Vladilens, dzied kādu partiju tikai vienu reizi. Dabiski, ka māksla nepiepilda visu viņu dzīvi. Viņiem ir cita iemīļota profesija.
— Tātad jums nav teātru?
— Ir. Teātru ir daudz. Tiešas saites starp māksliniekiem un skatītājiem ir nepieciešamas. Mums ir profesionāli izpildītāji, kuri pilnīgi nododas mākslai. Taču viņu priekšnesumus neiemūžina. Citādi tas ir ar Vladilenu un citiem sevišķi apdāvinātiem. Viņi izpilda to, kas saglabāsies gadsimtiem ilgi. Tas vairs nav teātris parastā izpratnē.
— Vai tu varētu kaut ko nodziedāt? — Volgins uzrunāja Vladilenu.
— Tiklīdz tu vēlēsies. Esmu dziedājis apmēram astoņdesmit lomas divpadsmit operās. Vari noklausīties jebkuru no tām. Ja tu vēlēsies, es dziedāšu tikai tev. Duetiem palūgsim Mēriju.
— Vai jūs arī dziedat?
— Kāpēc «jūs»? — meitene iesmējās.
•— Pārteikšanās dēļ, — Volgins nopietni atbildēja. — Es vairs tā nedarīšu. Tātad — tu arī dziedi?
— Es nevaru līdzināties Vladilenam, — Mērija atteica. Taču, ja viņš dziedās pusbalsī, centīšos pārāk netraucēt viņu.
— Tēvs aizbrauc, — Lūcijs teica. — Kur tu sākumā domā dzīvot?
— Man vienalga.
— Visa pasaule ir tavā rīcībā.
— To es zinu. Vispirms es gribētu redzēt pašu šo pasauli.
— Vai tu gribi apceļot visu Zemi?
• — Ja tas iespējams.
— Kāpēc gan ne? Man ļoti žēl, bet es nevaru tevi pavadīt. Man pašlaik jāveic liels un atbildīgs darbs.
— Vai tad mēs nevaram? — sarunu pārtrauca Mērija. — Vladilens tagad nav aizņemts, arī es esmu brīva. Ja Dmitrijam nav iebildumu …
Volgins stiepa viņiem pretim abas rokas.
— Neko labāku nevarēju vēlēties, — viņš saviļņots sacīja.
— Kad mēs dosimies ceļā? — Vladilens jautāja.
— Tiklīdz aizvadīsim Munciju.
— Tas nebūs tik drīz, — Muncijs iebilda. — Man vēl darīšanas uz Zemes. Negaidiet mani un posieties ceļā rīt.
— Bet es taču ilgi jūs neredzēšu.
— Tevi, — Muncijs pārlaboja. — Es atgriezīšos
pēc sešiem mēnešiem. Bet, ja tu sāc pēc manis ilgoties ļoti, brauc uz Marsu.
— Kur nu uz Marsu — tas jau par daudz! — Volgins atteica. Viņam šķita par traku dzirdēt tādu uzaicinājumu. Starpplanētu lidojums Volginam likās kaut kas pārdabisks, vienkāršam mirstīgajam nesasniedzams. Viņš nespēja raudzīties uz visu to tik mierīgi kā viņa sarunu biedri, kuriem lidojumi uz kaimiņu planētām bija pierasta un ikdienišķa parādība.
