Tātad tā zīmēt un dziedāt varēja visi.
Tas cilvēkam bija kļuvis par normu.
Volgins atcerējās seno ēģiptiešu zīmējumus, tie atgādināja bērnu darbus. Taču tos nebija zīmējuši bērni, bet gan senās Ēģiptes mākslinieki, īpaši apdāvināti cilvēki. Tas, ko otrajā un trešajā gadu tūkstotī pirms kristiānisma ēras sauca par talantu, divdesmitajā gadsimtā bija norma. Tā iznāca arī tagad.
Jēdziena «talants» izpratne bija mainījusies. Cilvēka spējas pilnveidojās kopā ar tā vispārējo attīstību. Tādas balss kā Vladilenam vispār agrāk nevarēja būt, bet Mērija visiem šķita visparastākā sieviete, kas «prot dziedāt», un vairāk nekas.
Volgins atcerējās bērnu grāmatu par tehniku, kuru viņš tā arī nespēja apgūt. Šī bija tāda paša veida parādība. Volginam nesaprotamā grāmata tagadējiem bērniem, bez šaubām, bija viegli lasāma, pretējā gadījumā tā nebūtu viņiem rakstīta.
«Vai es spēšu viņus panākt?» Volgins satraukti domāja. «Ja nu manā priekšā ir nevis tilts, bet nepārvarams bezdibenis?»
Tās dienas vakarā Volgins no Oktobra parka tā ir neatgriezās mājās. Visu nakti viņš klaiņoja pa alejām, mēness gaismā apjūsmodams pazīstamākās ēkas.
Uztrauktā Mērija uzņēma ar viņu sakarus pa teleofu, bet, uzzinājusi aizkavēšanās iemeslu, kā arvien neiebilda ne vārda.
Jau uz rīta pusi Volginam iegribējās pēdējo reizi
pavizināties pa Ņevu. Aizbraucis pa upes straumi augšup līdz Smoļnija ēkai, viņš pagrieza mašīnu atpakaļ un devās uz Somu jūras līča pusi.
«Jāapskata Kronštate,» viņš nolēma, «es taču vēl neesmu redzējis, kas ar to noticis.»
Ar šo salu Volginam saistījās atmiņas par Lielā Tēvijas kara pirmajiem mēnešiem. Tur viņš bija sācis karadienestu, tur beidzis snaiperu skolu, no turienes devies uz fronti.
Atomlidmašīna viegli un ātri slīdēja uz priekšu. Līdz Kronštatei bija ko braukt minūtes piecpadsmit. Volgins ierīkojās ērtāk mīkstajā sēdeklī.
Ūdens vienmuļie šļaksti sāka viņu ieaijāt, un, negulētās nakts nogurdināts, Volgins nemanot aizsnaudās.
Viņš atvēra acis, kad bija jau diena. Visapkārt nekas neliecināja, ka tuvumā varētu būt sauszeme.
Volgins atradās atklātā jūrā.
Atomlidmašīnā, kas, tāpat kā iepriekš, šāvās uz priekšu, bija karsti un smacīgi.
Volgins atbīdīja stiklu, bet spēcīgs vējš tūlīt viņu piespieda to aizbīdīt. Tad Volgins apstādināja mašīnu.
Tā sāka šūpoties viļņos. Jūra bija drūma un nemierīga. Bet tas Volginu nemulsināja — jebkurā mirklī viņš varēja pacelties gaisā.
Cik ilgi viņš bija gulējis?
Pulksteņa Volginam nebija. To jau sen vairs nelietoja — cilvēki laiku uzzināja ar teleofa palīdzību.
Pietika mazliet piespiest tā augšējo vāciņu. Automāts nosauca stundu un minūti. Viss notika gluži tāpat kā divdesmitajā gadsimtā, kad pa telefonu uzgrieza ciparu 003, tikai teleofs arvien atradās kabatā, pilnīgi atvietodams pulksteni.
Volgins uzzināja, ka ir jau pusvienpadsmit.
Tātad viņš bija nogulējis vairāk nekā piecas stundas. Volgins labi atcerējās, ka bija atgriezies pie atomlidmašīnas apmēram piecos no rīta.
Kur gan viņš atrodas?
Piecās stundās atomlidmašīna, lidojot ar pilnu jaudu, varēja nokļūt ļoti tālu. Tiesa, ūdenī tās kustības ātrums bija mazāks nekā gaisā, tomēr nesalīdzināmi lielāks nekā visātrākajiem gliseriem.
Pirms iemigšanas Volgins bija pagriezis atomlidmašīnu uz Kronštates pusi. Kronštate sen bija garām, mašīna, bija automātiski apbraukusi salu. Kurp gan tā traucās pēc tam?
Volgins zināja, ka, atstāta savā vaļā, atomlidmašīna gaisā lido tieši nospraustajā virzienā. Bet ūdenī tā izturējās kā parasta laiva. Vējš un ūdens straumes varēja mainīt tās kursu.
«Vai tiešām esmu aiznests Baltijas jūrā?» Volgins nodomāja.
Viņš nevarēja pateikt, kur ziemeļi un kur dienvidi. Sauli sedza smagi mākoņi. Ļeņingradā Volgina dēļ uzturēja skaidru laiku, bet uz šejieni acīmredzot novirzīja mākoņus.
Tie bija zemu. Tātad pacelties un mēģināt palūkoties uz zemi no augšas nebija jēgas. Uz kuru pusi virzīt mašīnu?
Volgins nejuta satraukumu, bailes. Viņa rīcībā bija droša un gudra mašīna.
Viņš tikai bija noraizējies par Mēriju un Vladilenu. Tie droši vien ļoti uztraucas.,
«Jāpaziņo viņiem un pie reizes jāapjautājas, ko darīt.»
Viņš atkal izņēma teleofu un tikai tad atcerējās, ka nezina ne Vladilena, ne Mērijas numuru. Volginam nebija nācies pirmajam saistīties ar viņiem, līdz šim Vladilens un Mērija bija viņu izsaukuši paši.
Viņam bija teikts, ka ikvienu indeksu un numuru var uzzināt ziņu birojā. Bet kā to izsaukt? Arī to Volgins nezināja.
«Nav liela nelaime! Es pateikšu Lūcijam, bet viņš paziņos Vladilenam un Mērijai,» Volgins sevi mierināja.
Teleofs bija pilnīgā kārtībā, taču pagāja minūtes, bet Lūcijs neatsaucās. Un tad Volgins atcerējās to, ko varēja apjaust jau tūlīt. Strādājot savā laboratorijā, tēvam bija paradums paslēpt teleofu galda atvilknē, lai kāds nejaušs izsaukums netraucētu eksperimentu. Protams, Lūcijs bija laboratorijā un nevarēja dzirdēt aparāta kluso dūkšanu.
«Nepatīkams gadījums,» Volgins nodomāja.
Viņš enerģiski pacēla mašīnu gaisā. Pagriezis to par simt astoņdesmit grādiem, viņš sāka lidot uz labu laimi.
