Līdzko durvis aizvērās, troksnis aprima un iestājās absolūts klusums. Skaņas izolācija bija pilnīga.
— Tagad es saprotu, kādas briesmas man draudēja, — Volgins teica. <— Vēlreiz paldies!
— Ieraudzījis negaisu, — inženieris atbildēja, — jūs būtu pagriezies sāņus. Taču tuvoties tā rajonam tomēr ir ļoti bīstami. Kādreiz gadās, ka zibeņu grupas nepakļaujas un izšaujas sāņus. Ko jūs vēl gribētu redzēt?
— Ja iespējams, es gribētu aplūkot jūsu ierīces mākoņu sakopošanai.
— To gan nevar, — inženiera balsī bija dzirdama nožēla. — Ieiet telpā, kur atrodas darbojošās ierīces, ir tikpat bīstami kā lidot uz negaisa joslu. Tās darbosies vēl ilgi.
— Tad es došos no jums projām. Cerēsim, ka man vēl būs izdevība tās kādreiz aplūkot.
— Ja ne pie mums, tad jebkurā citā stacijā. Man gribētos, lai jūs atlidotu pie mums.
—- Apsolu, ka atlidošu, — Volgins sacīja.
Viņš nojauta, ka uz kuģa esošie cilvēki gaida kādu uzmanības pierādījumu. Turklāt viņam gribējās personiski pateikties cilvēkam, kas bija devies viņam pakaļ atomlidmašīnā un piespiedis griezties atpakaļ. Viņš teica komandierim, ka gribētu iepazīties ar komandas locekļiem.
— Visi ir augšā, — tas atbildēja, — izņemot trijus, kurus redzējāt postenī.
— Pasveiciniet viņus no manis.
Volgins ar visiem stacijas darbiniekiem apmainījās spēcīgiem, draudzīgiem rokas spiedieniem. Trīs no viņiem nenoturējās un apkampa Volginu.
Tā bija viņa pirmā tuvākā saskarsme ar saviem jaunajiem laikabiedriem. No šā brīža Volgins beidzot atmeta savrupību, kas traucēja dzīvot. Viņš kļuva parasts cilvēks, tāds, kāds arvien bija bijis, — mīlēja cilvēkus un sabiedrību.
Viņš iesēdās savā atomlidmašīnā, un inženieris Dmitrijs paskaidroja to, ko Volgins vēl nezināja, — kā orientēties pēc virziena rādītāja. Viņš arī agrāk uz nelielās aparātu pults bija ievērojis mazu, spīdīgu, zaļu punktiņu, bet nekad nebija pajautājis, kas tas ir.
Pēc inženiera norādījuma, Volgins izsauca pa teleofu Mēriju un palūdza, lai nopeilē. Zaļais punktiņš tūlīt iemirdzējās.
— Tagad lidojiet taisni, — kuģa komandieris viņam teica. — Mašīna pati aizvedīs līdz tai vietai, kur atrodas jūsu māsas teleofs un tātad arī viņa pati. Kad jūs būsiet klāt, zaļais punktiņš pārvērtīsies sarkanā. Tad skatieties lejā un izraugieties nolaišanās vietu.
— Uz redzēšanos, draugi! — Volgins teica.
Visu sejās viņš redzēja skumjus smaidus, un viņam pēkšņi kļuva žēl atstāt šos cilvēkus.
Atomlidmašīna slaidi pacēlās augšup.
Drīz vien stacija nozuda skatienam.
Zinādams, ka mašīna lido pareizi un ka tā neprasa viņa iejaukšanos vadībā, Volgins nodevās savām domām.
Viņš domāja par kabatas teleofu. Šai mazajā kārbiņā, kas no ārpuses izskatījās tik vienkārša, atradās ne tikai telefons un pulkstenis, bet vēl arī atomlidmašīnu peilēšanas ierīce. Kas vēl tajā varētu slēpties?
Vai viņš spēs kādreiz izprast visu šā gadsimta velnišķīgo tehniku? Tehniku, kas tā atšķīrās no iepriekšējās.
«Bet arī agrāk tehniku es gandrīz nepazinu,» Volgins satraukts nodomāja.
Zaļais punktiņš kļuva sarkans, kad mašīna jau bija virs Ļeņingradas. Palūkojies lejā, Volgins viegli atrada savu māju. Nolaižoties viņu pārsteidza tas, ka verandā bija Lūcijs.
Vai tiešām Lūcijs bija pametis darbu un steidzies uz Ļeņingradu, uzzinot par sava dēla pazušanu? Kādu gan jezgu viņš sacēlis ar savu vieglprātību!
Volgins bija gatavs saņemt no tēva vienalga cik stipru bārienu. Krietna galvas mazgāšana bija pilnīgi pelnīta.
Nolaidies ar mašīnu pie pašas verandas, Volgins izkāpa.
Lūcijs, Vladilens un Mērija metās viņam pretī.
Bet viņiem ir prātā nenāca bārt Volginu. Gluži cits iemesls bija spiedis viņus tik nepacietīgi gaidīt pazudušo dēlu un brāli.
Tas, ko Lūcijs viņam tūlīt pateica, bija tik negaidīti, tik satraucoši neparasti, ka Volgins no sākuma nemaz neticēja. Bet, pārliecinājies, ka viņam stāsta patiesību, juta vētrainu, aizraujošu prieku. Un, nespēdams apvaldīt līksmo sajūsmu, saķēra Mēriju un metās ar viņu mežonīgā dejā.
Lūcijs un Vladilens smējās. Viņiem bija prieks par Volginu, viņi saprata Dmitrija izjūtas un dalījās tajās.
Zeltainu matu viļņi krita uz pleciem, ko ieskāva brūns ādas kombinezons. Meitene domīgi raudzījās ekrānā. Saules stari vēl bija vāji, tāpēc nevajadzēja nēsāt aizsargbrilles, lai skatītos uz Sauli.
Kuģi joprojām apņēma tumšs bezdibenis. Stingie zvaigžņu punkti bija pierasti un nesaistīja uzmanību, kā pirms astoņiem gadiem. Tikai viena zvaigzne bija
mainījusies — tā nelikās vairs kā punkts, kam nav izmēra, bet mirdzēja līdzīgi mazam diskam. Šī zvaigzne bija Saule — vecā, pazīstamā Saule, kuras gaismā bija ritējusi visa dzīve.
Visa, izņemot pēdējos astoņus gadus.
Meitene skatījās tieši Saulē, nemirkšķinot acis un nenovēršot skatienu, jau apmēram stundu.
Viņai bija lielas, gluži melnas acis ar garām skropstām, virs kurām augstu pacēlās melni uzacu loki. Tas dīvaini kontrastēja ar matu krāsu.
