Ko no tā var secināt? — vaicāja Petrovs. »-3 To, ka likumam ir jābūt visaptverošam un saprātīgam. Jābūt tādam, lai tā ievērošana darītu katra cilvēka dzīvi saprātīgu, derīgu un pat tīkamu, — es nebaidos šī vārda.
Viņš brīdi klusēja un skatījās Narevā, gaidīdams piekrišanu un būdams gatavs atspēkot iebildes. Narevam tādu nebija, un viņš pamāja.
— Tātad, — Petrovs turpināja, —: vispirms likumam ir jānosaka mūsu sabiedrības galvenais mērķis, bet pēa tam — normas, kuras stimulētu visu, kas virzīts uz šī mērķa sasniegšanu, un liegtu visu, kas tiektos uz pretējo.
— Mērķis, — Narevs sērīgi noteica. — Atļaušos atzīmēt — tieši tē es arī saskatu grūtības. Vai jūs redzat šo mērķi? — Viņam bija kauns atzīties, ka viņš pats to neredz, un piebilda: — Man ir daži apsvērumi, tomēr nav pilnīgas pārliecības …
— Nu, tad spriedīsim kopā, — aicināja Petrovs. — Loģika mīl dialogu, bet likums savukārt — loģikas bērns. Piemēram, mēs, trīspadsmit cilvēki, nelielas mākslīgas planētas iedzīvotāji. Kāds mums var būt kopīgs mērķis? Analizēsim pēc kārtas. Atgriešanās uz Zemes?
Narevs paraustīja plecus.
— Diemžēl… — viņš nomurmināja.
— Jums taisnība — tas nav sasniedzams, lai gan būtu cienīgs mērķis. Ak vai… Tālāk: kādas citas civilizācijas meklēšana?
Narevs nopūtās.
—: Nereāli, — Petrovs piekrita. — Tagad atļaujiet izdarīt atkāpi. Vai jūs atzīstat, ka sabiedrības likums nedrīkst būt pretrunā ar dabas likumu?
— Nu protams, — pārliecināts sacīja Narevs.
—Kurš no dabas likumiem pašlaik mums ir visnozīmīgākais?
Narevs pūlējās uzminēt. Enerģijas saglabāšanas likums, vai? Bet jautājums acīmredzot bija retorisks, tāpēc ka Petrovs tūlīt pats atbildēja:
— Dzīvības likums, tās vērtības, neaizskaramības un turpināšanas likums. Katram no mums ir jānodzīvo tik, cik no dabas nolikts, un ne sekundi mazāk. Neviens nedrīkst kļūt par kaut kādu katastrofu, nekārtību, nesapra-. šanās un nevienprātības upuri. Vai jūs iebildīsit?
— Nē, — atbildēja Narevs. — Nē, nē!
Un patiešām — te nu nebija ko iebilst. Viņi šeit ir trīspadsmit. Ar beidzamā nāvi beigsies viss: tikai nedzīvais kuģis klejos izplatījumā, klejos nevis gadu vai divus gadus, bet miljoniem gadu. Pēc viņiem nepaliks nekādas dzīvības. Un cilvēku mērķis — dzīvot tā, lai tas notiktu cik iespējams vēlāk.
— Es priecājos, — sacīja Petrovs, — ka šajā jautājumā mēs esam vienis prātis.
— Ticiet, es arī. Lai gan .. ?
— Atļaujiet man turpināt. Šie ueskati par mūsu sabiedrības būtību un mērķi jau paši par sevi mums saka priekšā likumdošanas pamatidejas. Dzīvība ir atkarīga no tās pasaules veseluma un saglabāšanās, kurā mēs dzīvojam. Un jebkurš mēģinājums traucēt šīs pasaules kārtību jāatzīst par vissmagāko noziegumu.
— Tā tas ir.
— Tā kā mēs varam eksistēt tikai šīs pasaules iekšienē, jebkurš mēģinājums iziet ārpus tāš ir jāsoda.
— Jūs domājat — kāds …
— Es daudz kā baidos — kaut vai klaustrofobijas lēkmi kādam no mums. ^
— Piesardzība nebūs lieka.
— Un, beidzot, tā kā mūsu labklājība iespējama tikai līdzsvarotā sabiedrībā, jebkurš mēģinājums graut dzīves veidu ir jāatzīst par pretlikumīgu un attiecīgi jāsoda.
— Jā, — Narevs teica. — Tas ir acīm redzami.
— Tātad no tā arī vadīsimies.
— Tomēr …
— Vai jūs par kaut ko šaubāties?
— Tās nav šaubas, bet… dabas likums, jūs teicāt. Daba — tā ir gan mīlestība, gan bērni… Taču mūsu apstākļos tā ir sarežģīta problēma. Varbūt jūs uzskatāt, ka to iespējams kaut kā… reglamentēt? Es domāju — tāda izeja būtu vislabākā.
Narevam pašlaik ļoti gribējās, lai viņa sarunas biedrs —= cilvēks acīmredzot ar lielu pieredzi un gudrs, mierīgs, kāds kļūst ar gadiem, — lai viņš patlaban pasmaidītu un, nokratījis pelnus, nomierinoši teiktu: «Nu, man liekas, te arī problēmas nav — kāpēc gan lai jūs nemīlētu viens otru, ja tā ir iznācis!» Bet Petrovs to nepateica.
— To grūti reglamentēt, — viņš domīgi noteica. — Jūs taču saprotat — es spriežu kā neieinteresēta persona.
Runa ir ne tikai par cilvēku savstarpējo attiecību veidu, bet arī par visas mūsu mazās cilvēces nākotni. Man personiski liekas —■ nevar pilnīgi izslēgt to, par ko mēs ar jums tikām runājuši: tas varētu novesf pie nevēlamām psihiskām reakcijām. Cilvēkam ir jādzīvo dabisks dzīves veids, vai ne?
— Es piekrītu, — atdzīvojies Narevs sacīja, — bet nelaime, kā jūs zināt, slēpjas pārmērībā . t .
— Likums vadās no pieredzes, — noteica' Petrovs. — Tas neizgudro jaunas attiecības, bet apstiprina jau radušās, dzīves ierosinātās. Varbūt mūsu apstākļos dzīve radīs kaut kādas citas formas? Uz Zemes taču ir eksistējušas, piemēram, grupu laulības …
Narevs aizsvilās. Petrovam par to ir viegli runāt!
— Nu nē! — viņš apņēmīgi iebilda. — Tam es nekad nepiekritīšu. Un neviens cits arī… Mēs esam audzināti uz Federācijas planētām noteiktos apstākļos un noteiktu tradīciju garā un no tām neatkāpsimies. Tajā pasaulē, kura mūs ir dzemdējusi, eksistē monogāmas attiecības …
