Tā viņš atrada savu aicinājumu. Tas bija lieliski —; palikt vienam un skatīties un dzīvot nevis savu garlaicīgo, monotono, bet gan svešu, interesantu dzīvi, kurā visas neveiksmes, lai cik arī nopietnas tās būtu, agri vai vēlu -h ilgākais pēc trim stundām — beidzās labi. Lugovojs priecājās par laimīgām beigām, it kā tas būtu noticis ar viņu pašu, lai gan šo šķēršļu pārvarēšanai viņš netērēja ne kripatiņu savas enerģijas, — viņa vietā visu darīja citi, tie, kuri nonāca no ekrāna izliektās virsmas un brīvi kustējās iedomātajā telpā aiz šķērssienas. Desmit, divpadsmit stundu laikā varēja izdzīvot milzumu svešu dzīvju, kuras pēc tam kļuva it kā savējā, un tas atgādināja ja arī ne nemirstību, tad katrā ziņā brīnumu. Tātad viņš galu galā bija izpratis dzīves jēgu un sāka ātri ar to samierināties, kristālu viņam pietiks, lai cik viņš arī nodzīvotu, nekas viņa uzmanību nenovērš, bet, ja viņš ir ieslēdzies kajītē, tad viņu velti netraucēs.
… Uz ekrāna bēgļus panāca, tarkšķēja šāvieni un lodes klikšķēja pret robota metāla bruņām; robots bija nolaupījis konteineru ar nemirstības eliksīru. Viņam jau gandrīz bija izdevies sajaukt pēdas, bet skaitļotājs-izmeklē- tājs, varenās elektronsmadzenes, atšifrēja (tiesa, ar grūtībām, brīžam likās — viņa releji no pārslodzes sadegs) sarežģīto rēbusu, un tagad lodes trāpīja aizvien tuvāk ovālajai atverei uz robota muguras, kur atradās viņa smadzenes. Beidzot atskanēja izšķirošais šāviens — palēnināti uzņemtā lode lidoja bez steigas, un bija redzams, kā noziedzīgā robota indikatori uzliesmoja violetās šausmu liesmās, bet lode lidoja, — un robots sāka griezties, vienlaicīgi viņa roka cēlās, sažņaudzot nelielu kārbiņu, lai to nosviestu no kraujas, jo prognozējošais relejs jau tam ziņoja, ka lode lido tieši mērķī, — un robots gandrīz paguva atvēzēties, bet lode to beidzot sasniedza un trāpīja, un metāls trāpījuma vietā lēni uzblīda un atvērās asām mēlītēm, bet robots, zaudējis vadību, tā arī sastinga ar paceltu roku, nepaguvis cilvēcei atņemt pelnīto balvu. Lugovojs dziļi nopūtās, pasmaidīja, un ieraksts beidzās.
Vajadzēja piecelties un apmainīt kristālu, bet negribējās kustēties, un stūrmanis turpināja pusguļus zvilnēt dziļajā krēslā. Nebija domu — tikai sajūtas. Labi būtu, ja tāds stāvoklis turpinātos ilgāk.
Lugovojs aizvēra acis, lai izsauktu atmiņā ainas no tikko skatītās filmas. Ekrāns spīdēja, tajā nebija nekā, tikai ik pēc dažām sekundēm ierasti noskanēja zvaniņš —j aparāts atgādināja, ka tā programma beigusies un to'vajag vai nu izslēgt, vai arī ielikt jaunu kristālu. Stūrmanis pasēdēja dažas minūtes ar aizvērtām acīm, bet viņa redzes atmiņā saglabājās tikai gaišais taisnstūris, noskatītais ieraksts uzreiz aizmirsās un to bija grūti atšķirt no milzumdaudz citiem, kas uz ekrāna bija redzēti agrāk. Vispār tā bija vēl patīkamāk: atmiņā viss sajaucās, kļuva iracionāls, nekonkrēts, tāpat kā pašreizējais «Vaļa» stāvoklis, kad varēja iztēloties, ka ekipāžas locekļi un arī pasažieri sen vairs neeksistē, ir tikai kaut kādas ēnas un atbalsis — tāpat kā filmas varoņi. Lugovojs tomēr piecēlās, uztaustīja jaunu kristālu, iegrūda atverē. Nekādu uzrakstu nebija. Stūrmanis pieliecās tuvāk ekrānam. Taisnstūris spīdēja, bet bija grūti pateikt, kas uz tā atainojās.
