•— Hm, — jau savādāk noburkšķēja fiziķis. — Kuru izplatījumu jūs domājat?
— Nu, kaut vai šo — mūsējo …
— Atkarībā no tā, ko tas satur. Kāds ir vielas stāvoklis —
— Tātad var?
— Principā — jā. Bet kāpēc ..
Lugovojs izslēdza aparātu. Tātad visticamāk, ka signālu tomēr raidījusi viena no abām milzīgajām galaktikām, bet izplatījumā tas mainījis virzienu. Signāli droši vien atkārtojas; tas nozīmē, ka, klausīdamies šīs galaktikas, Lugovojs agri vai vēlu uzdursies tiešam, nevis atstarotam raidījumam, un, noteicis pareizo virzienu, mēģinās uzņemt sakarus. Ar savu raidītāju jaudu viņš nerēķinājās, jo tiem, kas noraida signālus tādā attālumā, uztveres iekārtas pēc parametriem diez vai ir mazākas par raidītājiem. Atkal bija radusies cerība …
Tikai tagad stūrmani pārņēma prieks un viņš sāka saprast, kas noticis un kā notikušais var ietekmēt viņu nākotni.., Viņš jau gribēja tvert pēc unifona, lai par notikušo ziņotu kapteinim, kā bija ieradis vienmēr darīt, bet pēc tam izstāstīt arī Narevam, lai tas iepriecē pasažierus. Tomēr pēc brīža Lugovojs lēni nolaida roku, nevienu neizsaucis.
Ne jau tāpēc, ka Narevs viņu nodevis, — Lugovojs to nebija aizmirsis, bet tagad viņam ienāca prātā kas cits. Tik daudz jau bijis cerību un mēģinājumu uzlabot stāvokli, un visi bija beigušies bez rezultātiem, un pēc katras neveiksmes vilšanās kļuva dziļāka, aizvien grūtāk bija cīnīties ar pieaugošo depresiju. Pasažieriem vajadzēja kaut ko, kas bija realizējams tūlīt, šodien. Ja nekā tāda nav, labāk nemusināt viņu iztēli.
Ko gan tiem var pateikt viņš, stūrmanis? Ko var solīt? Ka, iespējams, kādreiz — pēc dienas, gada vai daudziem gadiem — viņam veiksies un viņš noteiks virzienu, bet pēc tam atkal — «varbūt» …
Pagaidām par to zina tikai viņš viens — neviens cits.
Nē, viņš neziņos. Meklēs. Meklēs — un gaidīs.
Lugovojs nosēdēja trīs stundas, raudzīdamies tukšajā ekrānā. Pēc tam nodomāja; meklējumi taču notiek auto- mātišķi, pietiek antenām uztvert signālu un iekārtas uzreiz sāks demonstrējumu neatkarīgi no tā, af ko tobrīd aizņemts aparāts.
Mirkli nogaidījis, viņš atkal ieslēdza kristālu. Cilvēki skūpstījās, parādījās titri »< sākās parastā filma.
Jeremejevs tagad bija aizņemts:' viņš neatlaidīgi un sistemātiski meklēja. Un šodien, pasūtījis diētiskos ēdienus un pabrokastojis, viņš izgāja caur gaiteni, atvēra ass šahtas izliektās durvis un droši kā cilvēks, kurš to nedara pirmo reizi, spēra soli uz vītņu kāpnēm. Šahtā, kā vienmēr, bija patumšs, un Jeremejevs apgaismoja sev ceļu ar lukturīti.
Viņš apstājās laukumiņā, kur uz durvīm vāji mirdzēja skaitlis 8. Tas bija kravas klāju astotais stāvs.
Iegājis kravas telpā un sajutis parasto neapdzīvotas telpas auksto smaržu, Jeremejevs pakāra lukturīti uz āķa, pataustījās gar šķērssienu un ieslēdza gaismu.
Te stāvēja konteineri ar kravu, kura bija adresēta Zemei, — ar nederīgu, vairs nevienam nevajadzīgu kravu, kas palikusi šeit tāpēc, ka nevienu netraucēja un tik un tā nebija nekur liekama. Ar trosēm un amortizatoriem apvītie konteineri stāvēja, sagatavoti bezgalīgam ceļam. Tajos atradās sarežģītas mašīnas, lielākoties skaitļošanas tehnika un citas pārgudrās iekārtas, izgatavotas no dārgiem materiāliem, un tās nevarēja vienkārši izsviest, transportēt un remontēt iznāca lētāk nekā izgatavot jaunas, bet vissmalkākie remontdarbi bija iespējami tikai uz Zemes.
jeremejevs izgāja caur šauru spraugu starp konteineru grēdām. Viņš pieskārās katram ar roku, it kā tos pārskaitot. Pie sestā viņš apstājās, noliecās. Kad viņš atliecās, rokās viņam bija plazmas grieznis ar garu vadu. Jeremejevs aizgāja pie durvīm, lai ieslēgtu instrumentu kuģa tīklā. Pēc tam devās pie konteinera, nospieda slēdzi un novirzīja griežņa galā parādījušos aso plazmas mēlīti už konteinera aizvirtni tajā vietā, kur bija slēdzene. Viņš lēni, milimetru pēc milimetra vadīja instrumentu. Jere- mejevs strādāja nemākulīgi, un pagāja pusstunda, līdz viņam izdevās izgriezt daļu no durvīm ķopā ar slēdzeni.
Priekšmets, kas atradās konteinerā, bija slikti saredzams, un Jeremejevs to apgaismoja ar lukturīti. Pietika pavirša skatiena, lai viņš saviebtu vīlušos grimasi un neapmierināti iesvilptos.
Tas izrādījās atkal viens no tiem stacionārajiem skaitļotājiem, kādus izmantoja uz jaunapgūtajām planētām, kuru ekonomika vēl tikko sāka veidoties. Skaitļotāji palīdzēja precīzi noteikt to preču veidus, daudzumu un ievešanas kārtību no Zemes: transportēšana bija pārāk dārga, te kļūdīties nedrīkstēja. Skaitļotājs bija sarežģīta un vērtīga mašīna, bet pilnīgi nevajadzīga futbolistam.
Jeremejevs aizcirta durtiņas, nemaz nepūlēdamies kaut cik nomaskēt griezuma vietu. Viņš zināja, ka neviens nenāks uz kravas telpu tuvākajos mēnešos, varbūt vispār nenāks nekad. Par tik tālu nākotni viņš nedomāja.
