tas būs tikai mans vārds; vienīgi mans vārds - ēna. Vai
- Es esmu es pats. Mana miesa nemirs un nesatrūdēs...
- Dzīva miesa cieš sāpes, Skal; dzīva miesa noveco, tā nomirst. Nāve ir cena, kuru mēs maksājam par savu dzīvi un visu dzīvi kopumā.
- Es to nemaksāju! Es varu mirt un nākamajā brīdī dzīvot atkal! Mani nevar nogalināt: esmu nemirstīgs. Es vienīgais esmu es pats uz mūžīgiem laikiem!
- Kas tad tu īsti esi?
- Nemirstīgais.
- Saki savu vārdu! - Karalis.
- Saki manu vārdu! Es tev pirms brīža to pateicu. Saki manu vārdu!
- Tu neesi īsts. Tev nav vārda. Pastāvu tikai es.
-Tu pastāvi: bez vārda, bez veidola. Tu nespēj redzēt
dienasgaismu, tu nespēj redzēt tumsu. Tu pārdevi zaļo zemi, sauli un zvaigznes, lai glābtu pats sevi. Bet tevis paša nemaz nav. Viss, ko tu pārdevi, biji tu pats. Tu esi
atdevis visu par neko. Tāpēc tagad tu centies ieraut sevī visu pasauli, visu to gaismu un dzīvību, ko zaudēji, aizpildītu savu neesamību. Bet to nevar aizpildīt. Pat visas pasaules dziesmas, pat visas debesu zvaigznes nespēj aizpildīt tavu tukšumu.
Geda balss skanēja kā metāls saltajā ielejā zem kalniem, un aklais vīrietis atkāpās atpakaļ. Viņš pacēla seju un to apspīdēja blāvā zvaigžņu gaisma; izskatījās, it kā viņš raudātu, bet viņam nebija ne asaru, ne acu. Vina mute, pilna tumsas, atvērās un aizvērās, bet no tās neatskanēja vārdi, tikai vaids. Beidzot viņš izrunāja vienu vārdu, tik tikko izveidodams to ar sašķiebtajām lūpām, un šis vārds bija "dzīvība".
- Es dotu tev dzīvību, ja spētu, Skal. Bet to es nespēju. Tu esi miris. Taču es varu dot tev nāvi.
-Nē! - aklais skaļi iekliedzās, tad klusāk piebilda: - Nē, nē! - Viņš sakņupa un sāka šņukstēt, taču vina vaigi bija sausi kā akmeņainas upes gultne, kurā ūdens vietā plūst tikai tumsa. - Tu to nevari. Neviens nekad mani nevarēs atbrīvot. Es atvēru durvis starp abām pasaulēm un nevaru tās aizvērt. Neviens tās nevar aizvērt. Tās nekad vairs nebūs aizvērtas. Tās pievelk, tās mani pievelk. Man vienmēr pie tām jāatgriežas. Man jāiet tām cauri un jāatgriežas šeit, putekļos, aukstumā un klusumā. Tās mani iesūc sevī. Es nevaru aiziet. Es tās nevaru aizvērt. Beigu beigās tās iesūks sevī visu pasaules gaismu. Visas upes kļūs tādas kā Sausā upe. Nav nekur tāda spēka, kas varētu aizdarīt manis atvērtās durvis!
Ļoti dīvains bija izmisuma, atriebīguma, baiļu un bezcerības sajaukums viņa vārdos un balsī.
Geds tikai pavaicāja: - Kur tās ir?
- Uz to pusi. Netālu. Tu vari turp aiziet. Bet tu neko ievāri izdarīt. Tu tās nevari aizvērt. Pat ja tu pūlēdamies ztērētu visu savu spēku, ar to nebūtu diezgan. Nekad ļēbūtu diezgan.
- Varbūt, - Geds atbildēja. - Kaut gan tu izvēlējies izmisumu, atceries, ka mēs vēl neesam spēruši tādu soli. Ved mūs turp!
Aklais pacēla seju, kurā acīm redzami cīnījās bailes un naids. Naids uzvarēja. - Es to nedarīšu! - vinš iejaucās.
Tad Arrens paspēra soli uz priekšu un teica: - Darīsi!
Aklais vīrietis stāvēja nekustēdamies. Mirušo valstības saltais klusums un tumsa ieskāva viņus un viņu Vār-
- Kas tu esi?
- Mani sauc Lebannens.
Tad ierunājās Geds: - Tu, kas sauc sevi par Karali, vai tu nezini, kas vinš ir?
Skals atkal palika nekustīgi stāvam. Tad, mazliet eļļodams, viņš teica: - Bet viņš ir miris... Tu esi miris! Jūs iēvarat tikt atpakaļ. No šejienes nav izejas. Jūs esat šeit iesprostoti! - Kad Skals sacīja šos vārdus, mirgojums ap riņu izdzisa, Geds un Arrens dzirdēja, kā viņš tumsā atgriežas un steigšus attālinās. - Dod man gaismu, valdniek! - Arrens iesaucās, un Geds pacēla savu zizli virs galvas, ļaudams baltajai gaismai šķelt mūžseno tumsu irs ēnainajiem klintsakmeņiem, starp kuriem steidzās prom garais, sakumpušais aklā vīrieša stāvs; viņš gāja
!ugšup pa upes gultni, un viņa gaita bija savāda, nere-zoša un apņēmīga. Arrens steidzās viņam pakaļ ar obenu rokā, un viņam sekoja Geds.
Drīz Arrens attālinājās no sava ceļabiedra, un gaisma Muva pavisam bāla; to aizsedza lielie akmens bluķi un
