Viņa atcerējās, ko bija pārdzīvojusi šajās divās dienās, nevaldāmi vēlēdamās atrast cilvēku, kurš zem cirka kupola bija aizsācis dziesmu. Dzērienā, ar ko viņa centās remdēt ilgstošās slāpes, šis vecais vīrs, viņas tēvocis, bija iebēris indi. Tāpēc Dagoveta divkosība viesa viņā sašutumu; apslēpdama dusmas ar izklaidīgu smaidu, Rūna sacīja:
— Esmu novājējusi, bet tā cēlonis esat jūs. Es būtu novājējusi vēl vairāk, ja manās rokās nebūtu šīs grāmatas.
Ministrs izbrīnā sarauca uzacis.
— Kur ir mīklu atminējums? Paskaidro. Es jau kļūstu pa pusei nopietns, jo tu manī modini bažas.
Meitene jokodamās uzlika vēdekli viņam uz rokas.
— Raugieties man acīs, tēvoci. Raugieties uzmanīgi, līdz ievērosit, ka man nav vēlēšanās muļķoties, ka esmu neparastā noskaņojumā. — Patiešām, viņas skatiens saspringti iespulgojās, bet puspavērtā mute, ko bija skārusi smieklu rotaļa, ietrīsējās rāmā un valdzinošā izteiksmē. — Vai es runāju pārliecinoši? Vai jūs .redzat, ka man ir labi? Tādā gadījumā papūlieties pārbaudīt, vai esat spējīgs izturēt triecienu, satricinājumu, pērkona spērienu? Tieši — pērkona spērienu, nezaudējot miegu un apetīti?
Viņas vārdos, viņas balss skanīgajā, nevienmērīgajā plūdumā jaudās apdullinoša noslēpuma triumfs. Ministrs, nebilstot ne vārda, skatījās viņā, ar netīšu smaidu sekodams visai Rūnas brīnumdaiļās sejas smalko līniju rotaļai un nojauzdams, ka šis uzbrukums slēpj kaut ko svarīgu. Beidzot arī uz viņu pārgāja Rūnas saviļņojums; apvaldīdams nemieru, viņš tēvišķi noliecās pie meitenes.
— Ak mans dievs, kas tad ir? Ļauj atjēgties! Es vienmēr pietiekami labi valdu pār sevi.
— Tādā gadījumā, — meitene ar cieņu sacīja, — kādas ir jūsu domas par Verfesta pirkumu? Vai ir kāda cerība, ka «Epitāfijas» iemirdzēsies jūsu kolekcijā?
— Mīļā, ja par cerību neuzskata tavus dīvainos jautājumus, tavu eksaltāciju, — nē, nē, gandrīz nekādas. Tiesa, esmu ieinteresējis vienu visai veiklu komisionāru, to pašu, kurš Grejam apmainīja XI gadsimta
Vedu zelta tīstokli pret katķismu ar Leona VI atzīmēm, pārliecinājis «Epitāfiju» īpašnieku, ka vērtīgais rokraksts tam, kam tas pieder, nes nelaimi, un es esmu satracinājis šo komisionāru ar pārliecinošiem solījumiem, bet Verfestam, šķiet, ir izdevīgāki priekšlikumi par manējiem. Atzīšos, Šī saruna mani dziji saviļņo.
— Vai tādā gadījumā, — Rūna līksmi nopūtās, — «Epitāfijas» jums vajadzēs aizmirst?
— Kā?! Un tu, rīkodamās bezmaz baismīgi, tikai" to vien man pavēsti?
— Nē, es gudroju, vai jūs neiepriecinātu kaut kas līdzvērtīgs «Epitāfijām», kas tikpat spēcīgi kā tās vai vēl spēcīgāk vilina jūs; kas ļautu jums gremdēties aizmirstībā un izlīdzinātu jūsu vaigā rūpju rievas?
Ministrs nomierinājās un iedegās sajūsma.
— Tā, man viss ir skaidrs, — viņš teica, — acīmredzot tava kārtējā aizraušanās ir bibliomānija. Labi. Bet ar to vajadzēja sākt. Es nosaukšu, tā sakot, ne- cirkulējošos retumus, jo tie ir dzimtas īpašums. īstens, bet ne visuvarens grāmatu mīļotājs domā par tiem kā iemīlējies sirmgalvis — ar platonisku aizkustinājumu. Lūk tie; Nostradama «Paskaidrojums un iztulkojums Apokalipsei», 1500. gads
Kamēr viņš runāja, Rūna, galvu nodūrusi, domīgi vilka ar pirkstiem pa savas grāmatas griezumu. Viņa pārtrauca:
— Bet ja nu jums uzdāvinātu «Paskaidrojumu un iztulkojumu Apokalipsei»? — viņa nevainīgi apvaicājās. — Vai tas jums būtu ļoti patīkami?
Ministrs iesmējās.
— Ja tu, kā pasakā, pārvērstos labajā fejā? — viņš atbildēja, pats sevi tomēr pieķerdams, ka iekarsuša mednieka māņticībā, kas krēslas stundā krūmu smalko rakstu noturējis par paslēpušos staltbriedi ar daudzžuburainiem ragiem, cieši raugās uz Rūnas rokām, kuras nevērīgi groza grāmatu. — Bet tu esi cienīga būt par feju.
— Jā, pareizāk sakot, — es varētu satikt ar to. Bet arī jūs esat cienīgs iegūt savā īpašumā Nostradamu.
— Nestrīdos. Dod man to.
— Ņemiet.
Un viņa pasniedza retumu ar tādu vienkāršību kā cilvēks, kas atdod sarunu biedram garlaikojošu avīzi.
Ministrs nesaprata un, acis piemiedzis, pavērās uz ādas iesējumu, tad ar smaidu atbildēja Rūnas gaišajam smaidam.
— Jā? Vai tu to lasi? Bet patiesi, ja mirklī šis, jādomā, zinātniskais opuss pārvērstos Nostradama zeltā, es droši vien būtu pārakmeņojies uz tikpat ilgu laiku, uz kādu nelaikā pārakmeņojās Lats.
Bez aizdomām, kaut gan ar savādi smagi sažņau- gušos sirdi, viņš atvēra vāku un ieraudzīja titullapu ar slaveno vinjeti, kas bija apceļojusi visus Eiropas speciālos izdevumus un žurnālus, — vinjeti, kuras izbalējušajās līnijās, gadsimtos krājusies, kā atspere atsprāga va|ā un iemetās viņa smadzenēs visu valstu un nāciju bibliofilu kārestiba. Viņa acu priekšā viss sagriezās, pirksti atlaidās, sējums nokrita uz paklāja, un viņš to pacēla ar tādu kustību, ar kādu ārprātīgais dzēš iedomātu ugunsgrēku.
