— Pirms vēlmi izsaku, man jāpavēsta negarš stāsts; jums — un droši vien ļoti drīz, tiklīdz jūs sāksit apjaust, par ko ir runa, — gribēsies mani pārtraukt, pat pavēlēt man apklust, bet es lūdzu, lai ko tas arī jums maksātu, uzklausīt mani līdz galam. Apsoliet, ka tā būs, tad ļaunākajā gadījumā, ja nekas jūs nespēs iežēlināt, man paliks skumjš mierinājums, ka savai vēlmei esmu veltījusi visus dvēseles spēkus, un tagad ar trīcošu sirdi to nododu jums.
Meitenes saviļņojums pārsviedās uz sirmgalvi un aizkustināja viņu.
— Ak mans dievs, — viņš sacīja, — protams, es jūs uzklausīšu, vienalga, kas tas būs.
Viņa klusuciešot pateicās ar apburošu izteiksmi pietvīkušajā sejā.
— Tātad tagad bez liekiem vārdiem. Klausieties: vakar mana istabene Līzbete atgriezās ar interesantu stāstu; viņa nakšņoja pie māsas, — bet varbūt ari pie sava sirdsdrauga, — mums to neklājas Censties izdibināt … — viesnīcā «Roma» …
Ministrs klausījās ar smaidu, ko ārkārtēja uzmanība vērta piesardzīgu, viņa skatiens kļuva vēl svešāks: tas pārvērtās par ministra skatienu.
— Šī viesnīca, — meitene turpināja, visus vārdus izrunādama ļoti skaidri un nervozi, kādēļ likās, ka tiem ir īpaša intīma jēga, — atrodas dzīvā ielā, kur daudzi garāmgājēji esot bijuši liecinieki tam, ka no šis viesnīcas iznesuši un steidzīgi karietē aizveduši projām nepazīstamu cilvēku, kas esot smagi slims; saslimušā seja palikusi aizsegta. Starp citu, Līzbete no savas māsas esot dzirdējusi viņa vārdu: viņš esot Simons Aišers no simt trīsdesmit septītā numura. Istabene sacījusi, ka pēc viesnīcas kalpotāju dzijas pārliecības Simons Aišers it kā esot tas pats noslēpumainais cilvēks, kura uzstāšanās skatītājos iedzina šausmas. No viņas paskaidrojumiem nemaz nebija viegli saprast, kāpēc Aišeru uzskata par to cilvēku. Te iejaukts neskaidrais atgadījums ar atslēgu. To visu stāstu tāpēc, ka apkalpojošā personāla vidū klīstošās baumas par Aišera mīklaino slimību izraisīja manī ārkārtīgu ziņkāri. Tā vēl palielinājās, kad uzzināju, ka Aišers ceturtdaļstundu pirms aizvešanas vai — pievienosimies tam — pirms nolaupīšanas esot bijis jautrs un vesels. No rīta viņš, guļot gultā, dzēris kafiju, ko iepriekš nez kāpēc nogaršojis viesnīcas pārvaldnieks, aizbildinādamies, ka apkalpotāja esot netīrīga un viņš pārbaudot, vai galda piederumi esot spodri.
Vakar vakarā pie manis atveda cilvēku, ko kāds paziņa ieteica kā visu privāto aģentūru necilu slavenību, — es aiz pateicības viņa vārdu noklusēšu. Viņš pieprasīja daudz, toties jau vēlu naktī piegādāja visas ziņas. Kā viņam izdevās tās iegūt — tas ir viņa noslēpums; iepazīstoties ar šīm ziņām un salīdzinot laiku, man kļuva skaidrs, ka slimais, kas tika izvests no viesnīcas pusastoņos no rīta, un arestants, kas ieslodzīts cietuma slepenajā nodaļā ap deviņiem, ir viena un tā pati persona. Sī persona, kas pēkšņi pārvērtusies no vesela cilvēka slimniekā, bet no slimnieka slepenā cietumniekā, tika nodota cietuma admi
nistrācijai tai pašā bezsamaņas stāvoklī, turklāt cietuma komandants attiecībā uz savu gūstekni saņēmis pilnīgi ārkārtējas instrukcijas, kuru saturu tomēr uzzināt neizdevās.
Tātad, tēvoci, kļūdas nav. Mēs runājam par lidojošo cilvēku, kas nezināma iemesla dēļ ir satverts, un es jūs lūdzu šo iemeslu man izskaidrot. Miglaini un, iespējams, nepilnīgi es varu iedomāties lietas būtību, bet, pieļaujot reālu iemeslu, proti, man nezināmu noziegumu, es gribētu zināt visu. Bez tam es jūs lūdzu izsist no sliedēm visu valsts mašīnu, atļaujot man, slepeni vai atklāti — kā vēlaties, kā iespējams, kā ir ciešami un pieļaujami — apmeklēt ieslodzīto. Tas ir viss. Bet, tēvoci, — es redzu, es saprotu no jūsu sejas, — neatbildiet man skarbi. Vēl visu jums neesmu pateikusi; tas nepateiktais ir par sevi; mani pagaidām ierobežo atbildes gaidas un jūsu neizbēgamie jautājumi; prasiet, man būs vieglāk, jo tikai izpratne un līdzjūtība.dos zināmu mieru; citādi diez vai man izdosies izskaidrot savu stāvokli. Mirkli, vienu mirkli cietiet klusu!
Mirklis… Bet pagāja varbūt piecas minūtes, iekams ministrs atgriezās no salto, žilbinošo dusmu baismīgās tāles, kurā viņu iemeta šī atzīšanās, ko noslēdza tik neiedomājams lūgums. Viņš skatījās galdā, pūlēdamies apvaldīt roku un sejas nervozās trīsas, neuzdrīkstēdamies sākt runāt, cenzdamies pievārēt trakuma lēkmi, jo šausmīgāku tāpēc, ka tā norisa klusuciešot. Beidzot, pārvarējis sevi, ministrs ar vienu malku izdzēra glāzi ūdens un, paskatījies tieši māsasmeitā, ar stingu smaidu sacīja:
— Jūs beidzāt?
— Jā, — viņa nevarīgi pamāja. — Ak, neskatieties uz mani tā …
