— Kā? — Dagovets nelabā balsī iekliedzās. — Nostradams — un bez futrāļa! Bet visu tavas dvēseles svēto vārdā, — kāds džins nolaupīja š o priekš tevis? Dievi! Zemestrīce! Revolūcija! Vai Saule uzkrita galvai!
— Uz galvas, — meitene mierīgi izlaboja. — Jūs apsolījāt neuztraukties. ,
— Ja nezaudēšu prātu, — ministrs, kļuvis pavisam slābans, ar galīgi nobālušu seju metās pie dārgās mantas, — tad vairs neuztraukšos. Bet vai patiešām Veiss savu bibliotēku palaidis izsolē?
To sakot, viņš dārgumu pārnesa uz apaļo galdiņu zem lampas, kas bija darināta no bronzas kā Ģēnija tēls, kurš skūpsta Sapni, un nolaida gaismu zemāk; tad nedaudz savaldījās. Rūna sacīja:
— Tas ir rezultāts, ko deva mans paziņojums Vei- sam, ka pārtraucu divdesmit gadus ieilgušo «Triju Ceļu» procesu un līdz ar to atdodu mežu un fermu ar visiem tās senatnes pieminekļiem. Kāds triumfs tādam cilvēkam kā viņš! Man pat bez sevišķām pūlēm izdevās pastāvēt uz savu noteikumu; un šis noteikums bija Nostradams.
Viņa pastāstīja, kā ar starpnieka palīdzību notikušas pārrunas.
— Trakais, prātā jukušais Veiss, — ministrs sacīja, — viņa tēvs izšķīrās ar sievu, lai iegūtu Gutenberga iespiestās lūgsnu grāmatas pirmo izdevumu; īsāk sakot, viņš Abstneram atdeva sievu par seno rakstu trīssimt divdesmit lappusēm un, iespējams, ka darīja labi. Tomēr piedod, ka esmu šādā noskaņojumā. Tādas dienas dzīvē negadās bieži. Es piezvanīšu. Tu vakariņosi ar mani? Vēlos, lai tu redzētu, ko manā dvēselē atraisījis neikdienišķais. Lūk, tas.
Viņš nospieda zvanu un no paklausības dzīlēm izsauca švītīgu sulaiņa figūru ar stingu seju.
— Gratis, es vakariņošu mājās. Nekavējoši parūpējieties par to. Vakariņām un servīzei jābūt tieši tādai pašai kā tad, kad es uzņēmu karali; apkalposiet jūs un Velvets.
Smiedamies viņš griezās pie māsasmeitas:
— Tāpēc, ka karaļa cienīga velte ir maj'estātiskas varas dvesma, un tā skārusi mani ar tavām rokām. Kas tad nu? Tu esi domīga? … Jā, savāda diena, savāds vakars šodien. Ir burvīgi sabangot dzīvi ar šādām lietām, šādiem saldiem triecieniem. Un es, atdarinādams tevi, vēlētos izdarīt kaut ko, kas būtu līdzvērtīgs jebkurai tavai vēlmei, ja vien tāda tev ir.
Rūna, rokas nolaidusi, klusēdama lūkojās viņa aizgrābtības pilnajā sejā.
— Tā vajag, tā ir labi, — viņa teica klusi un dīvaini, ar tādu izskatu, it kā domātu skaļi, — diženas varas dvesma ir ar jums, un lai to izceļ un apmirdz greznība. Jums savā jūtu uzplūdumā bija taisnība — arī man ir vēlēšanās; tā nav materiālas dabas; tā ir milzīga, sarežģīta un neprātīga.
— Nu, virs zemes nav neiespējamā; saki man. Ja attiecībā uz to tu nevari būt Beguema, kāda biji attiecībā uz dāvanu, — es uzņemšu to kā ministrs un … Dagovets.
Viņu skatieni, skaidri un asi, sastapās.
— Lai, — ministrs sacīja. — Parunāsim pie galda.
Tā sākās vakariņas par godu karalim — Grāmatai. Galds bija klāts kā kara|a klātbūtnē. Tā balto atlasa galdsegu, pilnā spožumā liesmojot lustrām un kan- delabriem, kuru ugunis, atspulgodamās porcelānā un kristālā, vēdīja zālē zelta dzirksteļu viesuli, sedza ģerboņi, lilijas un baltas rozes. Saruna skāra kaismīgas vēlmes, un drīz pienāca izdevīgs brīdis.
— Tēvoci, — Rūna iesāka, — pavēliet, lai kalpi mūs atstāj. — To, ko tagad teikšu, nedrīkst dzirdēt neviens, izņemot jūs.
Sirmgalvis pasmaidīja un izpildīja viņas lūgumu.
— Sāksim, — viņš teica, ielejot vīnu, — kaut gan, pirms tu atklāj man savu, acīmredzot īpašo vēlēšanos, labi pārdomā un izlem, vai ir manos spēkos to izpildīt. Esmu ministrs — tas nozīmē daudz; vairāk, nekā tu varbūt domā, taču manā darbā nereti gadās, ka tieši ministra amats liedz rīkoties saskaņā ar paša vai cita vēlēšanos. Ja šādi apstākļi atkrīt, es tavā labā ar prieku darīšu visu, ko spēju.
Viņš to piebilda aiz mīlestības pret meiteni, kurai atteikt jebkurā gadījumā viņam būtu bijis grūti un tas viņu sarūgtinātu, bet Rūnai jau likās, ka tēvocis noprot viņas nodomu. Uztraukusies viņa iesmējās:
— Nē, tēvoci, es apzinos, ka ar savu noteikto «nē» jau it kā uzlieku jums pienākumu; tomēr, lai dievs ir mans liecinieks, — tikai no jums ir atkarīgs, vai izdarīsiet man milzīgu pakalpojumu, un jums nav pietiekamu iemeslu man atteikt.
Ministra skatiens pauda mierīgu un piesardzīgu ziņkāri, bet pēc šiem vārdiem kļuva nedau.dz svešāds; jau nojauzdams kaut ko visai nopietnu, ministrs
iekšēji attālinājās, sagatavodamies iztirzāt un apsvērt vispusīgi.
— Es klausos, Rūna; es gribu dzirdēt.
Tad viņa ierunājās, viegli nobālusi aiz apziņas, ka ar šo sarunu nostāda sevi ārpus visa bijušā, nosaukdama izšķirošo likmi nesaudzīgajā «vispārējo apsvērumu» spēlē, pret kuriem cīnīties var vienīgi ar vārdiem un sirdi.
