sveša. Jūs jautāsiet — kas man to atvieto? Smaids. Dedzīgi esmu pieķēries puķēm, jūrai, ceļojumiem, dzīvniekiem un putniem; krāšņiem audumiem, marmoram, mūzikai un dīvainībām. Pārvietojos vēja ātrumā, bet tāpat mīlu klaiņāt pa gleznainām taciņām. Labprāt apskatu bilžu grāmatu un esmu apmierināts, kad naktī, nolaidies uz tvaikoņa klāja, sēžu kopkajitē, izraisīdams neizpratni: «No kurienes te tāds radies?» Bet es mīlu visu. Vai tieši man ir jājauc tās vecās, nodriskātās kārtis, ko sauc par cilvēci? Sī spēlīte man nepatīk. Bet parādiet ma.nas pasaules aprises, un es izskaidrošu jums visu tās sarežģīto šifru. Skatieties: tur ēna; to met galda stūris, atzveltnes krēsls un portjeras iežņaugums, tās ir nosacītas cilvēciska apveida būtnes kontūras, taču ar svešādu izteiksmes līniju. Jau rīt, kad ēna būs" aizmirsta, viena doma, tai līdzvērtīga un tās radīta, modīsies, lai dzīvotu nemirstīgi, neaprēķināmi niecīgā nākotnes daļiņā atspoguļodama savu īpašu spēku, kas izpaudies tagad. Rozēm, kas mūs šķir, sāk raisīties pumpuri, — kāpēc? Nav tālu rītausma, un ziedi to zina. Pirms atvados, teikšu, kādus vārdus biju gaidījis no jums. Rau, šie nedzimušie bērni, rau, to līķīši; guldiet tos zemes klēpī: «Pacel mani uz rokām un parādi visu — no augšas. Ar tevi man nebūs bail un būs labi.»
Viņš piecēlās un devās pie loga, vērdamies, kā briest tumšā pirmsausmas zilgme, bet zvaigznes mirgodamas pošas aizritēt aiz apvāršņa.
— Zvēru, — Druds sacīja, — ka nedusmojos un neesmu apvainojies, tikai noskumis. Es būtu varējis jūs mīlēt.
— Ak! — Rūna bilda ar tik neizskaidrojamu, bet striktu izteiksmi, ka viņš nobālēja un strauji pagriezās pret meiteni, tomēr ieraudzīja pavisam ko citu, —
saltu, augstprātīgi augšup pavērstu seju. Nekas viņā neatgādināja tikko kvēlojošo satraukumu. Šķita, ar drausmīgu pašsavaldīšanās spēku viņa acumirklī bija iznīdējusi pat to brīžu atceri, kad dzīvoja ar vienu vienīgu mērķi, kas uzliesmojuma kaislē jau atradās pie viņas lepnajām kājām, gatavām uzkāpt kalngalu kalngalos. Un Druds saprata, ka viņi ir izšķīrušies uz mūžiem; meitenes skatienā, kas viņu nomēroja ar saltas ziņkāres mirkli, bija kaut kas iznīcinošs. Tā raugās uz ākstu.
Viņš nodrebēja, sastinga, pēcāk ātri piegāja Rūnai klāt, saņēma tās rokas un lika piecelties. Tad viņas vaibstos ar mokošu un rūgtu maigumu kaut kas saviļņojās, bet izgaisa kā dzirksts.
— Skaties nu, — Druds sacīja, aptverdams Rūnas vidukli. Viņas sirds bailēs iedrebējās, sienas sagrīļojās, viss sagriezās, un, strauji paslīdējis garām, viesistabu atdalīja masīvs loga apveids. — Skaties! — Druds atkārtoja, cieši spiezdams sev klāt pamirušo meiteni. — No tā tu atsakies!
Rūnai likās, ka viņi atrodas kuplu krūmu vidū; taču īstenībā ap viņiem šalkoja dārza lapotne, kas strauji aiztraucās lejup. Svīda gaisma; dusmas, saltums un pārsteigums lika meitenei ar rokām atspiesties pret Druda krūtīm. Viņa tik tikko neizrāvās, ar dīvainu apmierinājumu gaidīdama tuvu un ātru galu, tomēr Druds viņu noturēja.
— Muļķīte! — viņš skarbi sacīja. — Tu būtu varējusi aplūkot zemi kā ziedkausiņu, bet tā vietā gribi būt tikai spītīgs kāpurs!
Taču ar šo joku viņš neizklīdināja, grūtsirdību un sāka strauji slīdēt lejup, nojauzdams, ka tagad meitene neko daudz vairs nepateiks.
— Ja šeit man nepieder vara, es palieku lejā. — To sakot, Rūna atgrūda Drudu un pieskārās zemei, kur, piespiedusies pie koka, apvaldīja trīsas, kas bija pārņēmušas kājas; tad, atpakaļ neskatīdamās, devās augšup pa terases pakāpieniem. Druds, stāvēdams apakšā, skatījās nopakaļus.
— Tātad? — viņš teica.
Meitene pagriezās.
— Visu vai neko, — viņa sacīja. — Es vēlos, lai man piederētu vara.
— Bet es, — Druds atbildēja, — es jebkurā spogulī vēlos skatīt tikai savu seju; lai austošais rīts tev dāvā piedošanu.
Viņš pamāja ar galvu un nozuda. Iztālēm debesis iekvēlojās rītausmas spozmē, kas vērsa noteiktākas sastingušo aleju neskaidrās aprises. Rūna vēl arvien stāvēja turpat, kur bija apstājusies, kad sacīja: «Visu.» Bet šis «viss» bija viņai visapkārt, tas nebija atdalāms un piemita cilvēkam, taču to viņa nesaprata.
Rītausma kļuva dzidrāka, tā iededza puķes, apzeltīja aizkaru spraugas un sašķēla grezno zāļu krēslaino klusumu ar agrā rīta uguņu sulīgo spozmi. Tad ar sastingušu seju, pār kuru aumaļām plūda asaras, — lielās, uz mutes kaktiņiem lēni ritošās asaras šķita kā rasas lāses, kas vizuļo uz lepnas puķes, — meitene uzrakstīja ministram pāris rindu, kas pauda aukstu, drusku vainīgu sirsnību. Un tur pēdējā rindā bija lasāms:
«Es satiku un iepazinos ar viņu. Nekā briesmīga nav. Nebaidieties; viņš ir sapņotājs.»
Divi zēni kopā auga un kopā rotaļājās, pēcāk izauga un izšķīrās, bet, kad atkal sastapās, starp viņiem atradās vesela dzīve.
