Viens no šiem zēniem, kuru mēs tagad dēvējam par Drudu jeb «Dubulto Zvaigzni», pamodies nakts vidū, piegāja pie loga un ieelpoja drēgno vēju, kas brāzmoja no tumsas. Lejā, nespodrā atblāzmā, ko ap bākas torni kliedēja tās ugunīgā galva, zaļām putām uzliesmodamas, pret melno sienu vēlās šļācošo bangu vērpetes; pa milzīgo bākas stāvu celdamās augšup, torņa piekājē ar sprāgstoša šāviņa spēku tās sabruka lietus gāzmās un ūdenskritumos. Tumsā sarkana vai dzeltena uguns, aizsedzot zvaigzni, rādīja tvaikoņa ceļu. Kauca un vaidēja sirēnas, šim brīdim piešķirot neprāta nokrāsu. Pa kreisi tumsā vizēja tālīnās pilsētas uguņu mirga.
Ja tev kaut kas sāp, ainava, novēršot uzmanību, padara sāpes vēl plosošākas, kad, pārtraukusi vērošanu, dvēsele atkal sāk domāt tikai par savu brūci. Druds atgāja nost no loga. Viņa dvēsele gura un smeldza kā nesēja mugura zem pārmērīgas nastas, kas tik tikko pa spēkam; Druds stipri cieta, tāpēc viņš sāka staigāt, lai nebūtu jāieklausās sevī.
Lisas bākas uzraugs Stebss, beidzis darboties ap lukturi, proti, piepildījis lampas ar ripšu eļļu, nokāpa apakšējā telpā.
— Ahā! — viņš sacīja. — Jūs jau augšā!
Druds apgriezās un sastapa sava bērnu di^nu rotaļu biedra skumīgo skatienu.
— Kāpēc tu tik skumjš, varbūt esi slims? — viņš jautāja, apsēdinādams uzraugu uz gultas sev blakus. — Nu, parunāsimies kā agrākajos laikos.
— Kā agrākajos laikos! — Stebss ar skumju uzsvaru atkārtoja. — Agrākajos laikos eš apsēdos un klausījos, brīnījos, skaļi smējos, naktis pavadīju bez miega, tumsā, ko jūsu stāsti bija izrotājuši košām krāsām. Laiks vakariņot. — Viņš paņēma no kakta malku un, uzpūzdams uguni, notupās pie kamīna.
Ar nelāgu, vainpilnu sajūtu Druds pārgāja pie viņa. Ievērojis, ka malkai uguns jāpieliek no apakšas, viņš veikli salika pagales, un liesma iedegās.
— Stebs, — viņš sacīja, — kopš tās dienas, kad es gulēju uz nāves gultas, bet tu sēdēji man klāt un karotē pilināji daktera Marmaduka apšaubāmo izgudrojumu, ir pagājis daudz laika, taču jauku brīžu ir bijis maz. Atļausimies sev vienu tādu brīdi. Apsēdīsimies un kā agrāk uzsmēķēsim indiāņu miera pīpi.
Iesākumā jāapraksta Stebsa āriene. Viņš bija neliela auguma, ar gariem matiem; tie kā vēdeklis sedza vecum vecā mundiera pieputējušo apkakli; saplēstās bikses, no kuru apakšas tik tikko rēgojās kurpju rudie purngali, ar apspurušo malu slaucīja grīdu. Kalsnajai sejai, kuras visas līnijas tiecās uz priekšu, bija asi, koši sārti vaigu kauli; viņš bija vārgs, bet plecīgs un, šķita, kļuvis tāds, atspoguļojās greizā spogulī — tādā, kas milzīgu lamzaku pārvērš saplacinātā radījumā. Taču viņam bija burvīgas suņa acis.
— Tātad: «miera pīpi» …
— Kur tā ir? — izlikdamies vienaldzīgs, Stebss lēni aplūkoja plauktus un visus telpas kaktus. — Atradu. Tik sen neesmu to smēķējis, ka no iemutes nāk skāba smaka. Bet kādu tabaku?
— Paņem skārda kastē. Apsēdies blakus. Pag', neaiztiec sērkociņus. Kas tā par grāmatu? Tur kaktā?
— Ta, — Stebss sacīja, — ir diezgan nopietna grāmatiņa; tā pati tur aizkrita.
Druds paņēma grāmatu. — «Māksla kā sabiedriskās kustības forma,» — viņš skaļi izlasīja, piemetinot: — Šāda veida grāmatas noder visam, tikai ne savam tiešajam mērķim, — un izplēsa no tās lapu žūksni, tad ar to aizdedzināja tabaku. Pakūpinājis, cienīgi pasniedza pīpi klusējošajam Stebsam. Vēl sabozies, bet acīm laimīgi sprēgājot, Stebss sāka izvaicāt par cietumu.
— Bija atnācis prokurors, — Druds sacīja, raudzīdamies ugunī. — Viņš uztraucās; uzdeva virkni bezjēdzīgu jautājumu. Es neatbildēju; izdzinu viņu. Vēl bija ieradusies… — Druds izpūta samudžinātu dūmu mākoni. — Visumā, Stebs, bāka tomēr ir jauka, bet rīt es došos projām.
— Atkal, — uzraugs skumīgi bilda.
— Man jāizklaidējas, un tam ir savi iemesli, Stebs. Jautrību, jautrību! Tu jau zini, kāda jautrība bija cirkā. To pašu esmu sagudrojis dažādās pasaules vietās, bet tu par to lasīsi avīzēs.
— Varu iedomāties! — Stebss sacīja. — Būtībā es maz runāju, tāpēc ka tā esmu pieradis; bet, tiklīdz atceros, kas jūs esat, tā zem manis, šķiet, krēsls sāk degt.
Druds, smaidu apslēpis ūsās, sarauca uzacis:
— Vai saule tevi nepārsteidz? — viņš ļoti nopietni pajautāja. — Bet šis bangas trieciens? Bet tu pats, kad brīnīdamies, it kā razdams atspulgu pats savas sirds dzīlēs, saki: «Es, es, es,» un ieklausies šajā neizdibinājamā mirklī, un savā redzoklī savāc debess un jūras simtjūdžu skavas, — vai tad tu esi muļķīgi un pašapmierināti mierīgs?
— Nu labi, — Stebss iebilda. — Bet tagad sakiet: vai jūs neesat iemīlējies?
Viņš izteica šos vārdus tik svarīgā un naivi raiž- pilnā tonī, ka Druds piedeva viņa acīgumu.
«— Diez vai… — viņš nomurmināja, ar kāju pastumdams pagali. — Bet kontrasts bija krass. Viss slēpjas kontrastā. Vai tu kaut ko saprati?
— Visu! — Stebss šausminādamies nočukstēja.
— Kafija gatava.
— Pietiek par to; vai tu esi atmetis dzejošanu vai nē?
