— Sieviete pazudina daiļradi, — viņš nomurmināja, — šie radījumi — tie jūs iegrožos un aprīs. — Atgaiņājis blondo rēgu spietu, kas krita uz viņu kā mušas uz medu, tiklīdz par tiem ierunājās, Stebss ar visiem pieciem iebrauca matos un sabužināja tos; tad pastiepa uz priekšu roku. — Ieklausieties! Vai tad ir slikti? Pazemes pērkoniem dārdot, dēmons savā valstībā strādā; aizas un klintsbluķus spārdot, sev jaunu mājvietu rada. Ak, ja nu…
— Pag! — Druds sacīja; te vējš, ar negaidītu spēku ietriekdamies logā, tik tikko nenodzēsa lampu; iečaukstējās Stebsa milzīgās burtnīcas lapas, un kaut kas līdzīgi izdziestošam kamertonim dziedoši noskanēja kaktā.
— Kas tur tik maigi un smalki skan? — Druds pajautāja. — Vai tik Eols nav pazaudējis arfu?
Stebss teica:
— Es vispirms paskaidrošu, pēc tam parādīšu. Garajās nakts stundās esmu sagudrojis un izgatavojis mašīnu, kas priecinātu manas ausis. Pēc ziemassvētkiem, Jaungada, dzimšanas dienas un daudzām citām dienām, kas nav tik nozīmīgas, bet kam ir neizskaidrojama saistība ar dvēseles līksmību, pāri paliek daudz tukšu pudeļu. Re, paskatieties, paverieties: ši- tentās ir Stebsa klavieres.
To sacīdams, viņš izvilka aiz aizkara paslēptu vertikāli noliktu koka rāmi; pie tā augšējās līstes stiep- lītēs bija iekārta vesela rinda mazāku un lielāku pudeļu; apakšpuse tām bija nozāģēta. Šī muzikālā konstrukcija, Stebsa rokās šūpojoties, disharmoniski skanēja; paņēmis nūjiņu, uzraugs pārvilka ar to pāri visai pudeļu rindai uz labo un kreiso pusi; atskanēja treļļi, kas atgādināja kaut ko vidēju starp smiekliem un gaudām, skaņas, kādas izgrūž nervozs cilvēks, ja to stipri kutina.
— Ko lai jums uzspēlē? — Stebss jautāja, ar savu nūjiņu izvilinādams «driņ-driņ» un «di-di-do-don». Skaņa bija augsta, klusa un tīkama kā atklāts smaids. — Ko lai spēlēju? Deju, dziesmu vai, ja gribat, operas melodiju? Es pamazām esmu paplašinājis savu repertuāru līdz astoņpadsmit — divdesmit gabaliem; manas iemīļotās melodijas: «Vējš kalnos», «Fandango», «Santa Lučia» un vēl šis tas, piemēram: valsis «Smaržīgais zieds».
— Pamēģināsim «Fandango», — Druds, atdzīvodamies un ar pīpi zobos apsēzdamies uz krēsla jāteniski, sacīja. — Sāc, es svilpošu līdz, tādējādi mums būs flauta, stīgas un zvani.
Ātri, nepagurdams viņš mētāja nūjiņu pudeļu vidū, kuras bija sākušas dziedāt, veidojot liesmainās dzīves lepnā triumfa pārpilno lielisko melodiju. Bet jau ar pirmajām taktīm poēzijai, nevis drāmai radītā instrumenta savdabība lika koncertētājiem atteikties no pirmā numura.
— Pamēģināsim ko nebūt citu. — Druds ieklausīdamies sāka klusi svilpot. — Rau, šis … — un tāpat tas skan orķestrī.
— Pasvilpojiet vēl, — Stebss, viņam ausi tuvāk pielicis, centās izprast un uztvert motīvu. — Ahā! Vidējam reģistram.
Viņš noskandināja ar nūjiņu; aizrautīgi svilpodams, Druds uzņēma toni; tas bija vijīgs un maigs, elektrizējošs svilpiens. Viņš svilpoja lieliski. Arī Stebss bija formā. Viņi spēlēja valsi no «Fausta». Garām aizslīdēja klusā Grietiņas ēna; domīgi, nežēlīgi un maigi viņai pakaļ nosmaidīja jauns cilvēks greznā tērpā ar vecu, slavas alkstošu dvēseli.
— Tas tik ir vareni, tas tik ir labi! — kad viņi beidza, Stebss iesaucās. — Tagad uzpīpēsim. Ko nākamo?
Smiedamies, pļāpādams un uztraukdamies, kaut tikai Druds no klusās skaņu pasaules neatgrieztos drūmajā izklaidībā, viņš steigšus klusi spēlēja, uzturēdams Drudā bērnišķīgu vēlēšanos turpināt glābjošo izpriecu. Tā, pārlēkdami no viena gabala uz otru, viņi aizsāka yn nospēlēja dziesmiņu «Bens Belts», kuru pie Dimurjē dzied Trilbijs, «Tāls ir ceļš līdz Tipererī», «Dienvidu Krusts», Godara otro valsi, Be- ranžē «Veco fraku» un «Santa Lučia».
Tikmēr sāka aust gaisma; dienas pirmais mēģinājums nospraust ceļu vētrainajā nakts kolosā aptvēra lampas dzelteno plankumu ar pelēcīgu rīta nekārtību;
pa logu jau bija redzami viļņi un putu vērpetes. Vējš sāka pierimt.
Druds it kā atģidās. Viņš skumīgi paskatījās apkārt un piecēlās:
— Nu, Stebs, pirms šķiramies, vēlreiz «Santu Lučiu».
Stebss izslaucīja acis; stikls sāka skandināt:
Jūrā deg zvaigžņotā miriāda, Vilina vēji; pusnaktī šādā Sirds raujas laivā, aizmirst, kas bija, Santa Lučia! Santa Lučia!
Druds klusām svilpoja. Gara acīm viņš jau skatīja arī otrajā pantā izteikto:
Līmenis trīso. Plašuma varā Tāla kļūst bēdu nediena garā; Pasaulē citā nes melodija Santa Lučia! Santa Lučia!
Viņš saskatīja to, un rāmāka kļuva viņa dvēsele. Kad viņi beidza, uzsitis Stebsam uz pleca, Druds sacīja:
— Paldies! Nakts bija laba; mums izdevās arī jaukais brīdis. Ardievu!
Pēc tam viņš apģērbās, kā ģērbjas, dodoties vētrā un aukstumā: zābaki, bieza jaka un cepure ar siksnu zem zoda. Stebss, kaut gan tas nemaz nebija vajadzīgs, cītīgi palīdzēja Drudam ģērbties; viņš bija galīgi sakreņķējies.
Beidzot rītausma iznira no mākoņiem, mezdama ūdenī, kas bija kļuvis dzidrs, tēraudpelēku, baltu un sārtu nokrāsu. Druds piegāja pie loga. Kā bērns, vaļsirdīgi un rūgti raudādams, Stebss viņam pieķērās un vilka atpakaļ.
