Virs visa tā, dzirkstīdams, tikko dzirdami skanēdams un zvīļodams līdzīgi dārgam rotājumam, šūpodamies apstājās Kruksa zīdainais aparāts. Viņš tur sēdēja kā uz krēsla. Viņa lūpas sakustējās, viņš kaut ko sacīja, bet, tā kā atradās augstu, lejā tikai pēc viena vai diviem elpas vilcieniem, it kā runātu pats gaiss, atskanēja:
— Četri tūkstoši zvārgulīšu. Bet varēja būt arī mazāk.
Laiva pagriezās, pa līknes slīpni devās projām tik ātri, ka neviens nepaspēja uztvert virzienu, — kļuva par punktu, izbālēja un nozuda. Tad aiz neizprotama lepnuma trīsēdama un raudādama, Tavija sacīja tiem, kas centās raudas apklusināt un viņu mierināt, iztaujādami tai pašā laikā, kas tad ir Krukss, jo domāja, ka viņa to labi pazīst:
— Par ko jūs tā brīnāties? Aparāts ir izgudrots un … tam, protams, ir, nu … propelleri, un kādi vien tur vajadzīgi dzinēji. Jūsu aeroplāni taču lido?! Es zināju, ka lidos. Jo man tik traki iepatikās zvārgulīši!
Cik bieži, sveicot dzīves mierīgo gaišumu, mēs uzticīgi ļaujamies tās nomierinošajai varai, nedomājot ne par ko ne pagātnē, ne nākotnē; vienīgi tagadne ir līdzīga lapām, kas zem koka piesēduša ceļinieka acu priekšā šūpojas un mirdz, aizsedzot visu tāli. Tomēr šāds rāms laiks nepieturas ilgi. Vienalga, vai ir apklususi vai ne tā mūzika, kuras dārdi izrāva mūsu nerimtīgo «es» no omulības mirkļiem; kļūstot stiprākas, atdzimst un liek mums piecelties kliedzienam līdzīgās, ilgstošās skaņu trīsas. To skaņas ir varenas, un atgādinājuma dēmons, vai nu kā aizmirsts, mīļš tēls, vai kā cerība, kas savu balto roku mums sniedz no nākamības melnajiem tuksnešiem; vai kā svešas domas asmens, 'kas satriecis paša domu, spārnus sakļāvis, nolaižas pie tavām kājām un skūpsta acis …
Kopš tās dienas, kad Druds aizgāja uz visiem laikiem, Rūnas Beguemas dzīve neritēja pareizi; uzreiz viņa to nepamanīja. Iesākumā ārēji viņas dzīvē nekas nebija mainījies, bet, sagrauzdams tās mierīgo ritumu, nepareizs kļuva tas svaigais, vēsais, patvald- nieciskās dvēseles tonis, 'kura spēks bija viņas varā gan dienās, gan naktīs. Viņā nebija ne dusmu, ne nožēlas, ne vilšanās, ne skumju, ne skaudības; viņa salti novērsās no sapņiem, salti uzlūkoja to, kas nepadevīgs sacēlās pret viņas gribu, un atstāja ārpus sevis. Viņa sāka dzīvot tā, kā bija dzīvojusi iepriekš; nedaudz jautrāk, tikai nedaudz brīvāk un sabiedriskāk. Halls ar pulku aizbrauca uz attālu koloniju; viņa to nožēloja. Arvien retāk, arvien nespod- rāk kā slimību vai untumu, par kuru nav ar ko parunāt tā, lai to saprastu un pareizi novērtētu sarunu biedrs, viņa atminējās dienas^ kas kā plaisa bija iekritušas viņas dzīves gaisīgajās putās, un Drudu viņa atcerējās drīzāk kā nojausmu, kas uz mirkli iedzirkstījusies cilvēciskā apveidā, nekā dzīvu cilvēku, kura roku bija turējusi savējā. Taču atpūta bija tikai šis viens mierīgais mēnesis, kas pavīdēja un pagaisa; jau tumsa bija tuvu; tā pieklauvēja un ienāca.
Tā ienāca pelēksnējā miglas dienā — ienāca smadzenēs, nervos un asinīs ar joni, kā, īsu laiku pasmi- dzinājis, sāk gāzt lietus. Tas bija pec nemierīgā miegā pavadītas nakts. Vēl itik tikko svīda gaisma; Rūna pamodās un apsēdās, nezinādama, ar ko lai atgriež miegu; miega nebija, nebija ne domu, ne sapīkuma — nekā.
Viņas skatiens rāmi klaiņāja, no grīdas un mēbelēm virzīdamies augšup, līdzīgi tam, kā raugāmies mēs, domai meklējot atbalsta punktu. Un nu viņa ieraudzīja, ka guļamistaba ir augsta -un gaiša, ka mūzas un ģēniji, kas savijušies uz figūrām rotātā plafona, ir harmoniska lidojuma apsēsti, un apbrīnojami dzīvi viņai tēlojās stingās krāsu radītās būtnes. «Tās lido, lido,» meitene pierimusi sacīja; viņa plaši atpleta acis, un viņas dvēsele tagad lūkojās vēl augstāk un vēl tālāk, aiz ēkas kontūrām, kas slīdēja projām naksnīgajā debesu tukšumā. Tad, tik skaidri kā pie pašām acīm pielikta adatas smaile, viņas atmiņā spēji atausa Druds, viss — no galvas līdz kājām; augstu virs sevis viņa ieraudzīja tā ēnu, kustības un seju. Viņš traucās kā mests, svelpjošs nazis. Tad jau vairs nebija ne vismazākā atmiņas kaktiņa, kurā neuzliesmotu precīzā otrreizējā pārdzīvojuma neciešamā guns; atkal viņa ieraudzīja pūli, cirku un sevi; sejai «pāri aiztrauca mūzikas kora radītais melodijas vējš, un ar netveramu grūdienu virs apgaismotās arēnas kā augstu pacelta svece uzlidoja tas cilvēks ar brīnumdaiļu un atbaidošu seju.
Viņa nodrebēja, pietrūkās kājās, atjēdzās, un šausmas cieši pieglaudās viņas krūtīm, kas elpā strauji cilājās. Guļamistabas drošajā klusumā nīka grezns tukšums; šai tukšumā iznira un viņas dvēselē uzpeldēja viss, kas ir vienāds ar augstumu, — putnu ēnas, mākoņu dūmaka un ap karietes lukturi zibošiem siluetiem līdzīgas bezveidīgas būtnes. Viņa turēja roku uz sirds, baidīdamās palūkoties atpakaļ uz zvanu, un juta, ka kājas kļūst aukstas un nejūtīgas. Un te, tieši viņai pretī, siena kļuva nespodra, tad caurspīdīga; no tās iznāca, pasmaidīja un, ar roku viegli, aicinoši pamājis, tāpat kā atnācis, nozuda Druds.
